+
Mazajiem vietējiem uzņēmumiem no valsts ne tikai nav pretimnākšana, bet konkrēts kara stāvokli. Protams, var maksāt visus nodokļus un tad labākajā gadījumā izmaksāt saviem ierindas darbiniekiem miņimalku par 10-12 stundu darbadienu, ka to dara lielās, foršās korporācijas jeb "investori", kurus Latvijas ierēdnīši tik ļoti mīl (jo dabon). Pie tam daudzi ir atmetuši cerību uz jebkāda veida prognozējamu un drošu pensiju, ņemot vērā globālās aprises. Kas nedod kārtējās shēmiņas aļa plandēmijas, mākslīgas supply chain krīzes, mākslīgas inflācijas, jo bagātnieki atkal par daudz kazino spēlkēja, kad visa nauda devalvējas līdz tugrika līmenim. Labāk pelnīt cik var, kā var un ieguldīt to, teiksim, privātmājas celtniecībā. Par pēdējo arī laika jautājums - cik ilgi vēl tas tiks atļauts.
Dabiski, ka ierēdnim ar cietu aldziņu mantraušu ģildē un bez Žaņa ikdienas problēmām, tas nav saprotams. Žanim tiešām ieteiktu meklēt iespējas kā visos veidos apiert arī citu, ne tikai ienākuma vai sociālo nodokli, lai varētu nodrošināt vismaz kripatu drošības līdz vecumdienām, ieguldot visu assetos, kurus varturiem atņemt būtu maksimāli sarežģīti.