Viena lieta ir nepietiekams veselības finansējums kā tāds, otra ir esošā finansējuma tērēšana.

Centralizācija bija likumsakarīgs solis, jo mazās slimnīcas, kurās nereti bija vājāka ārstēšanas kvalitāte (tīri kaut vai tādēļ, ka ārstiem bija mazāk prakses) un decentralizētais finansējums pirms 2009.g. krīzes [daudzas slimnīcas bija pašvaldību organizācijas] noveda, piemēram, pie tā, ka mazās slimnīciņas tika pie Eiropas finansējuma, iepirka kaudzi ar dārgu medicīnisko aparatūru, kura pēc tam pārklājās ar putekļiem, jo ikdienā tur nebija ne desmitā daļa no pacientiem, kam šāda diagnostika vajadzība. Totālā naudas izcūkošana, un te mēs arī runājam par kopumā miljoniem.

Problēmas ar centralizāciju neapšaubāmi ir tās, lai pacienti varētu tikt pie ārstiem laicīgi, un, protams, tas, ka korupcijas riski ir arī centralizētāk -- tātad ietekmē vienlaicīgi lielāku apjomu ar $$$. Diemžēl modelis, kas bija pirms tam, neizskatījās diez cik labāks, jo tāpat nopietnos gadījumos bija (un joprojām ir) drošāk doties uz vienu no centrālajām lielajām slimnīcām, nekā uz rajona.