Nezāles neiznīkst (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} jan09) rakstīja,@ 2021-10-04 11:41:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
ara
Apinis raksta atkal:
https://pietiek.com/raksti/lielaka_prob
Latvija ir vienīgā ES valsts, kuras veselības pamatlikumā nav iezīmēts konkrēts procents no veselības budžeta vispārējai un primārai aprūpei (Universal Health Coverage). Latvijā, kurai tāpat ir viens no mazākajiem veselības budžetiem, primārajai aprūpei tērē mazāk par 7% no šī budžeta, kamēr citās Eiropas valstīs – 11–15%.
Primārā aprūpe jeb ģimenes medicīna pie mums ir atstāta bārenītes lomā, pie kam apkrauta ar tādu birokrātijas slogu, ka ģimenes ārstam neatliek laika pacientiem, bet tikai ministrijas un dažādu iestāžu dokumentu aizpildīšanai.
Žurnāli vismaz 30, nerunājot par veidlapām un dažādām vietnēm internetā, kur katru dienu jāievelk simtiem ķeksīšu un jāraksta plāni, projekti, paskaidrojumi, atskaites, esejas un literatūras apskati. Un ar visu to es ar pilnu atbilldību varu pateikt, ka Latvijas veselības aprūpe balstās tieši uz gudriem, izglītotiem, vispusīgiem, iejūtīgiem ģimenes ārstiem.
Un tas viss uz fona, kad deputāti (lai atceramies Jāņa Dombravas performanci pagājušās nedēļas „Preses klubā”), ministri, ierēdņi, žurnālisti noniecina ģimenes ārstu darbu. Atcerieties cik ļoti Pavļuts iebilda maksāt ģimenes ārstiem par vakcināciju, bet tērēja miljonus vakcinācijas centru īrei un aprīkojumam, izbraukumiem uz kapu svētkiem un krāmu tirgu, reklāmas kampaņām.
Turklāt vēl nāca ministra kapelmeistara paziņojumi, ka ģimenes ārsti neko nezin, viņiem vajag papildus mācības utt. Tikai tagad – rudenī šis pats ministrs attapa parunāt ar ģimenes ārstiem, vienojās par samaksu, organizatoriskiem jautājumiem un visi ģimenes ārsti vakcinē.
Tātad – manuprāt, lielākā Latvijas veselības problēma šodien ir necienīgā politiskā attieksme pret ģimenes medicīnu (kaut arī turpat blakus problēmu sarakstā ir nepietiekamā kompensācija par onkoloģiskiem, sirds–asinsvadu slimību, plaušu slimību u.c. medikamentiem, nepietiekamais atbalsts rehabilitācijai, īpaši pēc onkoloģisku slimību operācijām, insultiem un neiroloģiskām slimībām, nepietiekamais finansējums paliatīvai aprūpei utt.).
Apinis raksta atkal:
https://pietiek.com/raksti/lielaka_prob
Latvija ir vienīgā ES valsts, kuras veselības pamatlikumā nav iezīmēts konkrēts procents no veselības budžeta vispārējai un primārai aprūpei (Universal Health Coverage). Latvijā, kurai tāpat ir viens no mazākajiem veselības budžetiem, primārajai aprūpei tērē mazāk par 7% no šī budžeta, kamēr citās Eiropas valstīs – 11–15%.
Primārā aprūpe jeb ģimenes medicīna pie mums ir atstāta bārenītes lomā, pie kam apkrauta ar tādu birokrātijas slogu, ka ģimenes ārstam neatliek laika pacientiem, bet tikai ministrijas un dažādu iestāžu dokumentu aizpildīšanai.
Žurnāli vismaz 30, nerunājot par veidlapām un dažādām vietnēm internetā, kur katru dienu jāievelk simtiem ķeksīšu un jāraksta plāni, projekti, paskaidrojumi, atskaites, esejas un literatūras apskati. Un ar visu to es ar pilnu atbilldību varu pateikt, ka Latvijas veselības aprūpe balstās tieši uz gudriem, izglītotiem, vispusīgiem, iejūtīgiem ģimenes ārstiem.
Un tas viss uz fona, kad deputāti (lai atceramies Jāņa Dombravas performanci pagājušās nedēļas „Preses klubā”), ministri, ierēdņi, žurnālisti noniecina ģimenes ārstu darbu. Atcerieties cik ļoti Pavļuts iebilda maksāt ģimenes ārstiem par vakcināciju, bet tērēja miljonus vakcinācijas centru īrei un aprīkojumam, izbraukumiem uz kapu svētkiem un krāmu tirgu, reklāmas kampaņām.
Turklāt vēl nāca ministra kapelmeistara paziņojumi, ka ģimenes ārsti neko nezin, viņiem vajag papildus mācības utt. Tikai tagad – rudenī šis pats ministrs attapa parunāt ar ģimenes ārstiem, vienojās par samaksu, organizatoriskiem jautājumiem un visi ģimenes ārsti vakcinē.
Tātad – manuprāt, lielākā Latvijas veselības problēma šodien ir necienīgā politiskā attieksme pret ģimenes medicīnu (kaut arī turpat blakus problēmu sarakstā ir nepietiekamā kompensācija par onkoloģiskiem, sirds–asinsvadu slimību, plaušu slimību u.c. medikamentiem, nepietiekamais atbalsts rehabilitācijai, īpaši pēc onkoloģisku slimību operācijām, insultiem un neiroloģiskām slimībām, nepietiekamais finansējums paliatīvai aprūpei utt.).
