Šis A.Irbes viedoklis man atgādina komunisma cēlāju domāšanu.

Mums ir zināms, kāda ir ideālā ģimene, un tiem, kam tāda nesanāk, ir jācieš, lai citi baidītos tā darīt.

Vai tad ideāls būtu tā "konservatīvā" pagātne, kad sievietes, kuras nokļuva stāvoklī ārpus laulības, bieži vien izdarīja pašnāvību? Vai arī, kad šķirties bija aizliegts, un bija jāsadzīvo ar tādiem vīriem vai sievām, kādus nu vecāki izvēlējās?

Ak nē, ko jūs, mēs taču nevēlamies iet tik tālu atpakaļ? Kāpēc vispār iet atpakaļ?

Tā kā ģimenes jēdziens šai sakarā vislaik grozās ap bērniem, tad vienīgais veids, kā panākt "metodisku laulības institūta stiprināšanu" konservatīvo izpratnē galu galā tāpat būtu tikai caur izpratni un izglītošanu:

-- pirmkārt, palīdzēt neradīt bērnus, kuri nav gribēti -- un šeit ir, dabiski, svarīga izpratne par seksualitāti, seksu un kontracepciju (pret kuras mācīšanu nereti spēki, kuri sauc sevi par "konservatīviem" iebilst!), iespēja veikt abortus (pret kuru atkal jau "konservatīvie" iebilst!);

-- un, otrkārt, basically, pozitīvas izmaiņas kultūrā (piemēram, attiecībā uz vīrieša lomu ģimenē, bet nebūt ne tikai).

Bet tā kā izmaiņas kultūrā veidot ir sasodīti grūti, tad ķeramies pie tā, kas sagādās vairāk problēmu nekā labuma: radīsim ierobežojumus likumā tiem, kam jau tā nav viegli. Un, pasvītrošu, ir simts un viens iemesls, kāpēc cilvēks var audzināt bērnus, bez viņa bioloģiskā otrā vecāka. Piemēram, otrs vecāks var būt nomiris.