Re: ?
Jā, vai ne.
Tikai es izlasīju visu fantastikas bibliotēku, kas man bija mājās (~50 grāmatas), no Azimova biju lasījusi tikai "Es, robots" un "Paši dievi" (bez iespējas tikt pie Foundation sērijas, pie Nemesis, pie vēl citām grāmatām), Heinleinu nebiju lasījusi vispār (jo nebija). No Harisona man bija tikai viena grāmata, tad, kad vajadzēja lasīt "Stainless Steel Rat", man šīs grāmatas nebija. Arī Dune dabūju par vēlu (tb pusaudža vecumā tā būtu ideāla literatūra, tagad vairs ne). Faktiski vienīgais ārzemju fantastikas autors, kuru es bērnībā esmu lasījusi adekvātā daudzumā, ir Bredberijs. No fantasy nebiju lasījusi neko un par šo žanru nezināju vispār. Šausmu literatūru arī, godīgi sakot, īpaši neatceros - tikai Edgaru Allanu Po. Vonnegūts bija - bet man gan šķiet, ka īstajos padomju laikos bija tikai Kaķa šūpulis, Čempionu brokastis jau bija PSRS sabrukuma periods (bet varbūt kļūdos). Vārdu sakot, tā daļa no ārzemju literatūras, kas bija man pieejama, bija sasodīti neliela, un vairāk/ko citu dabūt nevarēja (o jā, mammai bija pārfotografēta kamingsa dzeja, par kuru es neko nezināju, jo būtu varējusi izpļāpāt, un ko tad).

Vēsture ar "visi baznīckungi ir ļaunums, visi tautas pārstāvji ir labie" diezgan precīzi atbilst "izrūnīšanas" konceptam :)

Tā ka paliek grāmatas par dabu, un bērnu literatūras izlase (tā gan bija riktīgi laba, bet nu cik tad ilgi var lasīt bērnu literatūru, kurā ir 5 labas grāmatas un vesela kaudze "kā visi klasesbiedri draudzīgi izpilda piecgades plānu zaļo naturālistu pulciņā" tematikas - to gan man daudz nepirka :)).