Tā aizdomājos... Kāpēc, ja viens no vecākiem vai abi nav ar bērnu 24/7, bet nododas kādam savam mērķim, projektam, darbam utt., to sauc par pamešanu novārtā?
Principā pienāk tas mirklis, kad bērns vairs nav zīdainis, bet pieaugušais arī ir tikai cilvēks ar savām vēlmēm un vajadzībām.
Neredzu nekā nosodoša, ja savējais paliek vecvecāku vai citu radinieku gadīgā aprūpē ideālos apstākļos, kamēr sencīši nodarbojas ar bērniem bērnunamos, patversmēs utt.
Man šķiet, ka sabiedrībā ir pārak daudz stereotipu, jo īpaši no to cilvēku puses, kuriem nav ģimenes, bērnu + pazaudēts darbs un tukšums kabatā vai mērķu un vēlmju, ko sasniegt dzīvē.