zaļas papardes
skumjas acis
mīlestības artavas
neredzami paparazi.
vientulības skaidrā seja
manā sirdī uguns lēni
deg ar skaidra prāta
kvēli un krakšķ
kad zilons nospiež pogu
vulgāri izklausās
kad par to stāsta
omītes jubilejā
bet omīte mums mierīga
saprot vairāk nekā
liek saprast
tas nebija pārmetus
tas tāds parasts
atmetums
un apmetums no palodzes
paceļas pret debesīm
un arī vakardienas
un aizvakardienas
rāmie Daugavas ūdeņi
un paparžu ziedu atspulgi
tik māllēpes
tādas necilas
gaida kad kāds
nobrāzīs celi
par to arī nolieksim
savus kāšus
paklusēsim stundu
vai divas
bet ne vairāk
kā gribas.