Viena no lietām, kas vīnvakarā obligāti jādara - jāklejo pa folderiem un jāatrod tekstus, kuru rakstīšanas brīdis un motivācija ir miglā tīti.

2006. gada 16. janvārī

Šis rīts viennozīmīgi ir labāks par vairumu iepriekšējo un droši vien arī nākošo. In fact, tas ir tik labs, ka smeļas man mutē, jo mani nepamet sajūta, ka kaut kas jādara, jādara! - it kā viss - apsarmojušie koki aiz loga, skaistā mūzika no apķepušajām tumbām, vienatne -, viss būtu kā smiltis, kas teju, teju iztecēs cauri pirkstiem. Nepaiet ne stunda, un es jau jūtu sevi krītam izmisumā. Nebrīnītos, ja šī izrādītos tipiska modernā cilvēka nelaime - ko iesākt brīžos, kad pasaule pati visu nolikusi savās vietās, kad ir labi vienkārši tāpat, bez jebkādas piepūles.
Zini, varbūt patiešām ir cilvēki, kas nekad nepieaug, un cilvēki, kas nekad nevar būt bērni. Iztēlojies cilvēka Patieso Būtību kā punktiņu uz dzīves fāžu skalas - iztēlojies, ka cilvēks sasniedz iekšējo apogeju tieši pusaudža gados vai tieši pusmūžā, vai tikai vecumdienās, un nevienā citā sava mūža brīdī nespēj justies patiesi laimīgs, jo tas, kam viņam ir jābūt, nesakrīt ar to, kas viņš grib un spēj būt. Šorīt pēc neilgām pārdomām jūtos vairāk nekā pārliecināta par to, ka vēlā pusaudzība bija labākais, kas ar mani jebkad noticis. Varbūt citiem es šķitu smieklīga vai pat nožēlojama, bet.. Tagad, iemesta "agrajā jaunietībā", jūtos kā izkritusi no laivas. Viss tas, ar ko esmu nodarbojusies pēdējos piecus gadus, tagad šķiet kā mērkaķošanās - kad, piemēram, aptveru, ka tas ir nožēlojami tipiski trulai mājsaimniecei - lasīt Smukas Grāmatas Glancētos Vākos un klausīties Bēthovena sonātes, kad neviena nav mājās, un krāmēt istabas..