Es paklausījos Šlāpina runāto dzeju un pieķēru sevi domājam, ka mani no viņa šķir tikai apstākļi, kādos dzimām, augām un eksistējam tagad - šajā vietā jāsmejas, konkrēti par vārdu "tikai", jo to lietu apjoms, kas divdesmit gadu vecumā padara cilvēku par tādu, kāds viņš ir, ir prātam neaptverams un neaprēķināms, un tomēr. Džeka Londona darbā "Jūras vilks" iepazinos ar drūmu alegoriju, ko kāds droši vien atceras. Esmu sēkla, kas iekritusi neauglīgā augsnē.