Ar rēķiniem, termiņiem, darbu, pamperiem, semestra darbiem eksplozīvi piepildījusies dzīve rādās drūmās krāsās, bet vienu gan es esmu sapratusi un samierinājusies - citādi vairs nebūs nekad, bērnība un pēcāk arī pusaudzība ir īss un galīgs posms cilvēka dzīvē, kuram ritot bērns tikai aptuveni nojauš, kas notiek pieaugušo pasaulē (atceros, kā pukojos par mammu, kura vakarā pēc darba ielien gultā, skatās televizoru un ne ar vienu nesarunājas, jo vispār nebiju iepazinusi nogurumu/pārgurumu kā parādību). Un te nu es esmu, priekšā vēl vairāki desmiti gadu tādā pašā garā, bet nav tā, ka es neko nevarētu darīt, galvenais ir turēties virs ūdens un nedeģenerēties, palasīt grāmatas, iedegt sveci, paklausīties mūziku, pastaigāties vējā un salā kopā ar patīkamu personu - jebko, lai tikai noturētu pie dzīvības savu realitāti un es netiktu ierauta pelēkajā straumē, kur redzami vienīgi noguruši, bezjūtīgi ļaudis, kuru iekšējo pasauli veido reklāmas saukļi un mediju iepotētie viedokļi politikas jautājumos.