Ilmārs Zvirgzds.

Ar Ļovočku es iepazinos pirms vairākiem gadiem Maskavā. Un tad vēlreiz - Pēterburgā, jo viņš mani bija aizmirsis. Un šogad mēs Jeruzālemē dzīvojām vienā istabā, jo neviens cits negribēja ar Ļovočku kopā dzīvot. Visi teica, ka viņš nemazgājoties, esot traks un bīstams. Es arī laikam esmu traks un bīstams, tāpēc dzīvoju, un nekas man nenotika. Pēterburgā Ļovočka dzīvo viens kā pirksts. Mamma Vācijā, tētis miris, citi radi Izraēlā un Amerikā. Daži viņam sūta naudu produktiem, bet to viņš netērē, jo ir jogs un pārtiek no dažādiem graudaugiem, tādēļ viņam jakas kabatā ir polietilēna maisiņš, kur glabājas pieci tūkstoši dolāru un tikpat daudz eiro - katram gadījumam. Kaut gan man ir bagāta fantāzija, šo gadījumu es nevaru iedomāties, jo lielāko daļu pārtikas Ļovočka atrod nomestu uz ielas vai arī kāds viņu uzcienā. Mēneša laikā Izraēlā Ļovočka iztērēja 16 šekeļus (4 dolārus), un tie paši aizgāja par tomātiem, kas ir viņa lielā gastronomiskā kaislība. Ļovočkas istabā pie sienas ir Jēzus Kristus bilde - Jēzus stāv pa vidu kaut kādu indiešu dievu panteonam, vēl tur ir daži indiešu babas, nemitīgi deg kādi desmit vīraka kociņi un nav nevienas mēbeles. Ļovočka ir ebrejs, apmeklē ebreju augstskolu, taču lielākā daļa kursabiedru pie viņa vairs nenāk pat dzimšanas dienā. Hanna, piem., man teica, ka neejot tāpēc, ka tur neesot, uz kā sēdēt, bet es tam neticu. Droši vien viņai nepatīk Ļovočkas bildes un tas, ka viņš visus cienā ar sava guru materializētajiem pelniem, kuri nebūt nav garšīgi.
Tāpēc Ļovočkam tagad ir vairāk laika un viņš nolēma iemācīties franču valodu. Laika viņam ir daudz arī tādēļ, ka viņš nolēma nekad dzīvē nenodarboties ar seksu, taču iznāca gluži pretēji. Pensionētā franču valodas skolotāja pirmajā tikšanās reizē paziņoja, ka Ļovočka ir seksa gigants un paģērēja tūlītēju dzimumaktu. Būdams kautrīgs, Ļovočka viņai nevarēja atteikt, tādēļ iegrābās finansiālos zaudējumos, jo vairumtirdzniecības bāzē nopirka 100 prezervatīvus, bet iztērēja tikai kādus 60, jo piegriezās drāzt to tanti, kuras franču valodas zināšanas turklāt izrādījās gaužām pieticīgas.
Kad mēs dzīvojām vienā istabā Jeruzālemē un Cfatā, Ļovočka katru rītu apmēram trīs stundas uzkavējās tualetē, kur pēc tam viss bija sauss un kārtīgs. "Ko tu tur tik ilgi vari ņemties" es nikni jautāju, un Ļovočka pastāstīja, ka izdzerot divus litrus sālsūdens, ko pēc tam atvemjot. Ja visu nav izdevies atvemt, tad nākas taisīt klizmu, lai liekais ūdens, kas satur slikto enerģiju, izlītu ārā pa pēcpusi. Es īpaši nebrīnījos, tikai pajautāju, ko viņš domā par to, ka man gribas čurāt, bet es netieku tualetē. Uz to Ļovočka atbildēja, ka man jāapēd pāris karotes viņa guru materializēto pelnu un es daudz labāk spēšot kontrolēt savas dabiskās vajadzības. Es noskaitos un teicu, lai taču viņš iet dirst. Ļovočka vēsā mierā atbildēja, ka tas viņam ar klizmas palīdzību izdevies itin labi, bet man tomēr vajadzētu apēst pāris karotes pelnu. "Nē, negribu!" es iebrēcos. Ļovočka ieteicās, ka es esot pārāk žīdisks. Mans arguments, ka es nevaru būt pārāk žīdisks, jo esmu žīds tikai pa pusei, nelīdzēja. "Tev trūkst vēdiskā vieduma," Ļovočka teica un bāzās virsū ar pelniem. Tad mēs uz kādām trīs dienām sastrīdējāmies, un es ieviesu savas istabas atslēgu. "Tipiska žīdu mantrausība," Ļovočka man teica, kārtodams uz galvas kipu, ko vējš bija nopūtis no galvas kādam ortodoksālam ebrejam, kura telefons bija ierakstīts ar flomāsteru kipas iekšpusē.
Tad kādu nakti Ļovočka mēģināja ar mani salabt, apvaicādamies, vai es negribu zupu. Jau pēc mirkļa mēs bijām nokāpuši no kara takas, un Ļovočka ar vārāmo spirāli kokosrieksta čaumalā vārīja zupu no tomātiem, olīveļļas, bulciņas un ūdens. Neiznāca visai garšīgi, bet varēja ēst, jo zupas bija tikai pāris ēdamkarotes. Kādu citu nakti Ļovočka sāka miegā murgot ivritā: "Nešek, nešek, nešek, jēš lehā nešek, ken... jēš lī..."1 Es strikti noprasīju, ko tāds murgs nozīmē, un Ļovočka naivi atzinās, ka dienā ložņājis gar vīģu kokiem, gribēdams papildināt pārtikas krājumus, un tur atradis šaujamo. Es ieteicos, ka mēs tagad naktī varētu aiziet uz Liftu, pamestu arābu ciematu pie Jeruzālemes, un tur šaujamo izmest, bet Ļovočka sacīja, ka viņam esot bail tumsā turp iet, jo varot norauties pa purnu. Pēc pāris dienām viņš ieminējās, ka iemainījis šaujamo attālam radiniekam pret kompaktdisku, bet es īsti neticēju, un līdz pat lidostas kontrolei raizējos par Ļovočkas turpmākajām attiecībām ar Izraēlas varasiestādēm. Ļovočka bija sirsnīgs cilvēks, likās, ka viņu mīl viss kosmoss, it īpaši mantas, kas pašas lipa viņam klāt - viņš pamanījās uz ielas atrast kādas desmit cepures, ieskaitot kipu, kas bija izšūta ar zelta diegiem, pāris kreklus, bikses, divus pulksteņus, salauztu magnetofonu un lielu daudzumu ciedru čiekuru, ko visu viņš rūpīgi sapakoja zili sarkani rūtainās stikla šķiedras somās. Arī man un citiem viņš uzdāvināja dažas lietas, bet Epšteinam nedāvināja neko, jo viņš vienīgais atļāvās publiski gausties, ka Ļovočka smirdot pēc sviedriem. "Tas Epšteins tā kā bābietis," Ļovočka piezīmēja, "pēc kā gan vēl cita es varētu ost 40 grādu temperatūrā, ja ne pēc sviedriem." "Pēc Indijas pelniem," es piebildu, un Ļovočka cieši saknieba lūpas. Telavivas Ben Guriona lidostā Ļovočka izgāja robežkontroli apmēram 11 sekundēs. Ebreju aģentūras darbinieks Jigals, kas bija izdomājis mūs pavadīt, bažīgi iejautājās: "Kas viņam tāds tajās somās bija?" Es bezcerīgi mēģināju paskaidrot. Likās, ka pie bagāžas caurskates datoriem sēdošā etiopiešu meitene bija piesarkusi, kaut gan tas ir gandrīz neiespējami.
"Stulbeņi, laikam nav redzējuši klizmu komplektu. Katrā aptiekā taču var nopirkt par divsimt rubļiem," Ļovočka īgni piebilda jau tad, kad lidmašīna ievilka šasijas.
--
1 Ierocis, ierocis, ierocis, vai tev ierocis, jā... man ir ierocis.