Vispār nebūs melots, ja teikšu, ka esmu sākusi justies kā kaut kas līdzīgs moskītam ar saprātu. Barības vielas uzņemt un izvadīt protošs, reproducēties un fiziskā līmenī pašsaglabāties spējīgs organisms. Tālāk par ķermenisko būtību vairs neko nespēju ieraudzīt, nesaprotu savu sūtību, apšaubu to, ka tāda vispār ir. Šādas problēmas ir vecas kā pasaule, jūs teiksiet.
Kāds vienkārši norāvis garīgo stopkrānu. Gan jau pāries.