nu, feministes?
-Man jāuzraksta mīlestības vēstule Malēnei. Tas viss ir tā sarežģījies. Agrāk vajadzēja meiteni vienkārši izdrāzt. Tad viņa bija tava. Bet tagad, lai radītu iespaidu, tev ir jāizliek sava sūda saprašana uz papīra. Es neprotu izlikt savu sūda saprašanu uz papīra. Es taču neesmu nekāds Kafka.
-Tad nomierinies,- es saku. -Tev arī nemaz nav jābūt Kafkam. Uzraksti taču vienkārši, kā tu jūties.
-Tātad man rakstīt, ka jūtos sūdīgi?
-Ne jau to, kā tu jūties šobrīd! Raksti, ko tu jūti pret Malēni.
-Un ko es jūtu?- Janošs jautā. -Rakstīt, ka gribu viņu izdrāzt?
-Nē,- es atbildu. -To, ka tu viņu mīli. Vienkārši uzraksti, ka tu viņu mīli.
-To es nevaru,- Janošs atbild. -Tad viņa vilks man pa ausi.
-To taču viņa darītu arī tad, ja tu viņai pateiktu es tevi mīlu kā Kafka.
-Nē, tad viņa to nedarītu. Kafka ir crazy. Turklāt meitenes ir ķertas uz literātiem.
-Meitenes ir ķertas uz Leonardo di Kaprio,-es iebilstu.
-Tur gan tev taisnība,- Janošs atzīst. -Tātad man vajadzētu teikt es tevi mīlu kā Leonardo di Kaprio?
-Tev jāsaka es tevi mīlu kā Janošs Švarce,- es atbildu.
-Es jau uzreiz tā domāju,- Janošs saka. -Nu redzi! Uzrakstīt mīlestības vēstuli nav problēma! Tikai meitenes taisa tur lielu čakaru. Čaļiem ir citādi. Tie ir crazy. Viņiem tas ir vienkārši. Mums rakstās pats no sevis. Paklau, ko tad man īsti tur rakstīt?
-Raksti, Malēne, es tevi mīlu!- es ierosinu.
-Malēne, es tevi mīlu? Labs ir, lai būtu.
Janošs raksta ar sarkanu flomāsteru. Viņa rokraksts ir kārtīgs un taisns. Var salasīt katru burtu.
-Un tālāk?- viņš jautā?
-Kas tev viņā visvairāk patīk?- es pajautāju. -Mēģini pašu labāko viņā celt debesīs. Sievietes uz to kā trakas.
-Kā tad to dara?- Janošs jautā.
-No sirds,- es atbildu.
-No sirds?- Janošs pārjautā.
Viņš prāto. Viņa uzacis saraucas ciešāk. Tās gandrīz jau saskaras.
-Man liekas, būs labāk, ja es viņu izdrāzīšu,- viņš beidzot saka. -Tā tomēr vienkāršāk. Mīlestības vēstules tik un tā ir slamstīšanās. Varbūt tas, ko nespēju ar prātu, izdodas manam pimpim. Tev taču vajadzētu to zināt! Kā tad iet tavai Marijai?
Es atzveļos sēdeklī. -Pagaidām gluži labi,- es saku. -Viņa gan joprojām bēg no manis pa gabalu. Bet citādi viņai, man liekas, iet gluži labi.
-Jocīgs skuķis,- Janošs atsaka. -Vispirms ļauj, lai tu viņu izdrāz, un pēc tam bēg no tevis. Es to nesaprotu.
-Mjā, es arī ne,- es atbildu. -Bet tāda nu laikam viņa ir.
-Tieši tā,- Janošs piekrīt. -Īstenībā visas meitenes ir tādas. Meitenes tiešām ir dīvainas.
-Dīvainas un kaifīgas,- es atbildu.
-Varbūt tāpēc viņas ir tik kaifīgas, ka ir tik dīvainas,- saka Janošs.
-Jā,- es atbildu. -Vai arī tik dīvainas viņas ir tāpēc, ka tik kaifīgas.
Mēs smejamies. Janošs grūž manu galvu logā.
-Kāpēc Dievs vispār ir radījis meitenes?- Janošs jautā. -Kāpēc viņas ir tik kaifīgas? Viņš taču būtu varējis laist tās pasaulē arī kā neglītus lopiņus.
-Bet tur jau tā lieta,- es atbildu. -Kamēr viņas ir kaifīgas, katram gribas tās pist. Un, kamēr katrs tās piš, cilvēcei nedraud iznīcība. Jā, Dievs ir cool.
-Dievs ir crazy,- Janošs atsaucas. -Dievs ir kārumnieks. Viņš zināja, ko grib.

B. Laberts "Crazy"