*

svētdien melanholiski un lēni darbojos pa dārzu. ap pussešiem vakarā izdomāju, ka vajag iet. Vecais parks iztapsēts ar pavasara puķītēm. pārsvarā baltās anemones, bet ir arī dzelteni vizbuļi, zilsniedzītes, zeltstarītes un māllēpes. mežs jau sauss kā vasarā, bet šur tur vēl zied vizbulītes. aizgāju gar Tepera stūri un Abula galu līdz Spicierim. nopeldējos. veicu šortkatu pa bebru tiltu pie Kamaldiņas ietekas (iztekas?) no ezera, gāju tālāk pa Ieejas takām, tad pagriezos uz Silenieku ceļa, bet uzreiz atkal pāri izcirtumam devos dziļlejā un caur mežu līdz Silvai. kad Silvā izlīdu no meža, bija tikko norietējusi saule un aizvien spožāk no debesīm iznira mēnessirpītis ar Venēru blakus. varēju līst atkal mežā un iet mājās gar Klievi, bet kādā 10 kilometrā bija sācis berzt labās kājas mazais pirkstiņš. gāju pa taisno caur pilsētu. saudzējot pirkstiņu liku kāju kaut kā savādi, kā rezultātā pirkstiņu nenoberzu, bet uzberzu tulznu papēža malā. virs Abula, pirms Smiltenes robežas, levitēja miglas čūska. kādus 10 metrus virs upes. zaļajā zonā, starp Circle K un NKUP, ielas malā ganījās buks. tikai paskatījās uz mani un viss. atnācu mājās, uztaisīju katliņu ar popkornu, paņēmu bezalko alu, iegāzos gultā un sāku lasīt ziemeļblāzmas čatu par episko ziemeļblāzmu, kas notiek tagad un tūlīt. bet man vairs nebija spēka. būtu mašīna mājās - izbrauktu. bet ar kājām vairs nekur nevarēju paiet.

vakar paskatījos zombiju mēģi. tas būs kaut kas ļoti jocīgs. bet lielāko dienas daļu pavadīju kārtojot noliktavu un elpojot cirka neiznīcināmos remontputekļus. vakarā nolija debešķīgs, silts pavasara lietus. ļoti cerēju, ka būs arī mājās nolijis. bet nav.

šorīt pirmais, ko ieraudzīju izkāpjot no gultas - agrā plūme pilnos ziedos. ļoti negribas, ka atnāk tā solītā ziema un drūmums.

man cepeškrāsnī cepas kaut kas episks. ja tas iznāks tā, kā esmu iztēlojusies, tad pastāstīšu sīkāk.

sliktajās ziņās - apsegloju zirgu, gājām izlēkšoties pa mīļo lucernas lauku, a tur divi traktori ar. paspēju vēl pa vienu maliņu izjāt un atvadīties. laikam saimnieks nolēmis nomainīt kultūru, jo lucerna tur jau bija vairākus gadus. tā bija jāšanai izcila vieta. plašs, līdzens kā galds, nekur tieši nerobežojās ar lielu ceļu. varēja auļot uz nebēdu visos gada laikos un visos virzienos. vasarā, protams, bija pauzes, kad pieklājīgi nebradājām pa saaugušu lucernu. bet lucerna aug ātri, to pļauj līdz pat ~6 reizēm sezonā, tāpēc tādas "nevar bradāt" pauzes nebija pārāk garas. kur mēs tagad iesim? rudenī, protams, rugāju lauki. bet vasarā būs čābīgāk. būs jāatgriežas miklo kunkuržņu pļavā. toties drīz būs pabeigts jaunais Birzleju jāšanas laukums. varēs lēkāt arī mājās, ne tikai izbraukumā.

nu, kad es pēdējo reizi te iepostēju kādu receptīti?

( te būs!!! )