*

jo vecāka palieku, jo vairāk par sevi manīt liek katrā latvietī mītošais zemnieks. manējais, pie tam, ir diezgan tāds sentimentāls (kaukas bezmaz no Virzas Straumēnu sērijas). ja agrāk mani dārzā varēja dabūt tik ar dakšām dzenot, tad tagad jau sāku pamazām uzprasīties pati - liekas, ka vajag no mammas samācīties visas zaļpirkstīšu gudrības. un, ja agrāk es tā garāmskrejot papriecājos par mammas saaudzētajā puķītēm un tomātiņiem utt., utt., tad tagad gribas līst pie katra asniņa, brīnīties, makrofotoaparātēt un pēc tam vēl pie monitora ūūū-ināt un uķiķuķināties par visiem tiem matiņiem/punktiņiem/dzīsliņām/faktūriņām/utt., kas tā vienkārši uzmetot aci parasti paliek nepamanīti.
un tas vis nav no tā, ka 15 gadus skaitījos pilntiesīga galvaspilsētas mamzele - lauku un dabas manā dzīvē nekad nav trūcis. ij pa siena talkām esu noņēmusies, ij mazus telēniņus barojusi, ij bietes kaplējusi un vienreiz pat mēģināju pagaršot cūkas pienu pa taisno no pupa.

nuvo - šodienu tātad pavadījām ganoties pa dārzu mammas virsvadībā. es ķemmēju mauriņu, Kārlis apšņikāja jasmīnu un kurināja nost zarus un vēl šis tas tamlīdzīgs bija programmā.
vēl es salasīju svaigas gārsiņas, pieneņlapiņas, nātrītes un lociņus un pievienojot tiem kefīru, tiku pie brīnumjaukiem zaļumu salātiem forfrī. nu tik cik tā kefīra lāse bija jānopērk. tiesa gan tās nātres pamanījās man pamatīgi sadzelt rokas, par spīti visai manai izveicībai un cimdiņiem.

( fraktāļi )