*

tiklīdz iebraucām pagalmā, es ņēmu suni un gājām svētceļojumā uz Cērtenes pilskalnu. tā ir viena no vismaģiskākajām vietām, kādas zinu un kādās esmu bijusi. tur vienmēr ir klusi, skaisti un smaržīgi. dažreiz tā spēcina, dažkārt ir sajūta, ka mežs ir noslēdzies sevī un nevelkomē ienācējus. jo tas ir vecs un vieds un pašpietiekams. tāpēc es parasti ejot tur iekšā domās uzrunāju mežu, pastāstu kāpēc esmu atnākusi, lūdzu atļauju ienākt. šoreiz tas vēlīgi smaidot pielēja mani pilnu ar mieru, spēku un pārliecību.
un es točna zinu, ka tur dzīvo rūķīši.
arī Smiltenes māja mani pozitīvi uzlādē. es varu vairākas stundas tur nosēdēt neko nedarot, tikai ieklausoties mājā un sildoties. ar mīlestību celta un ar mīlestību piedzīvota pilna. tikai vecāsmammas joprojām mazliet pietrūkst.
gulēju gan sūdīgi, jo aiz sienas visu laiku klepoja tā tante. man viņa liekas aizdomīga un tajā mājā absolūti neiederīga. bet es zinu, ka jāpriecājas, ka viņa tur īrē istabiņu un pieskata māju. ka māja ir izkurināta un nav vientuļa, pamesta un tukša.

( pilgrimādžs )