*

bet sapnī es redzēju mūs stāvam pie liela ūdens klajuma, atspiedušos pret margām un tumšās nakts debesis ik pa brīdim izgaismoja raķešu/bumbu ugunis. šo uzplaiksnījumu laikā tālumā labi varēja redzēt pašu raķešu/bumbu siluetus un tie bija visfantastiskākajās formās. tās samtainā klusumā krita ūdenī saceļot viļņus. vien pāris reižu bija dzirdams, kas tālam sprādzienam līdzīgs. mirkli pirms pamodos, netālu no vietas, kur stāvējām garām pa ūdeni aizslīdēja kaut kāda savāda kara tehnika, kura izskatījās taisīta no sastingušām mežģīnēm.
briesmīgi nebija. bija sirreāli un neizskaidrojami.

noskaņa: mazliet kā Dan Mccarthy mākslas darbos.

es vienmēr esmu domājusi, ka viss kas rakstīts Simts vienulības gados, Mīlestībā holēras laikos, Patriarha rudenī un citos Markesa darbos ir tīra patiesība. tagad, kad esmu izlasījusi viņa autobigrāfiju Dzīvot, lai izstāstītu, es zinu ka tā patiešām arī ir.

gājām mājās no pastaigas (Radža dubļaina, es trennuškās), satikām neverending un tikām nofotgrāfētas:


( vēl mēs )

+ pirms darba aizgāju uz izstādi, kas notiek Rīgas mākslas telpā festivāla Spektropija ietvaros. likās forša, bet pusi nepaspēju apskatīties, jo aizsēdējos pie filmas par Skrundas radiolokatoru un elektomagnētisko radiāciju.
ejiet jūs arī, viņa tik 16. - 25.10. tur ir.