Parunā ar mani..

Sajūta, kas rauj mani prom...

Būtu jāaiziet...

Bet agri vai vēlu pie rītdienas būs jāatgriežas..

Tad varbūt tomēr lai rītdiena paliek rītdien

Es dažreiz domāju....

Un dažreiz –

Nē...

Esmu „tikai”....un „pavisam ļoti”...

Mazi vārdi

Saule sejā spīdēja

Atspīdēja matos

Un acīs

Un atmiņā

Ir tā – īpašāk..

Mājās ejot

Vārdi galvā

Love

Is the difference...

Kušš..

To pateikt

Tāpat nevar visu...

Tik vien bija, kā iziet caur parku – smaržoju pēc kvēpiem un uz ādas arī mana pelnus nedaudz. Bet parks pilns drūmu dūmu, un dzirksteļu. Palika skumji, skumjš noslēgums visnotaļ jaukai dienai. Redzu pa logu uguns mēles, kas gardi aprij kaut ko, kas agrāk man likās neglīta betona kārba, bet, kā dūkšana naktīs man patiesībā patika gan...un es jau mēdzu pieķerties lietām.

      Kaut kad sen bērnībā es pirmo, un arī pēdējo līdz šim, reizi biju pavisam blakus ugunsgrēkam. Tāds savāds spēks, it kā kaut kas pavisam dzīvs un svešs. Un tagad es redzu, kā debesis spīd un gaisā tā smarža un pār galvu līst vienkārši dzirksteļu lietus. Tās lēni lido caur kokiem, pār dīķi, kā pavisam ugunīgas bites, līdzi nesot uztraukumu gaisā. Zini, baisi tomēr palika kaut kā.

Es gaidu, un tu?!

Darīju tik automātiski, ka pēkšņi atjēdzos rakstot.

***

Stāsts par brīnišķīgo grāmatu kaudzi.

Man ir liela, liela.

Stiepu nu šamo.

Smējos no sākuma.

Paskatījos pulkstenī – vairs nesmējos.

Kaudze liekas aug, pieņemas svarā.

Un vēl soma man liela, liela.

Somā – grāmatas.

Stiepu abas.

Smējos no sākuma.

Paskatījos pulkstenī.

Paskatījos uz ceļu.

Nesmējos vairs.

Skumji.

Es sadusmojos – sajutu bezspēcību.

Tik ļoti viņa nepatīk.

Mutuļoju un vārījos, un gandrīz kāvos ar liftu.

Visvairāk kāvos ar sevi.

Bet man bijā jāiet tālāk.

Man pateica – nedrīkstu sūdzēties.

Zinu – nedrīkstu sūdzēties.

Sametu sajūtas krājkasītē.

Tā savādā sajūta, ko no bērnības atceros. Patiesībā tādas bija pat vairākas. Vienkārši pēkšņi uzradās un tas nu bija pavisam jocīgi tad. Bet no šīs es parasti centos aizbēgt – tāda neliela iztukšotība, pārlieka ierastība un mitinās kaut kur vēderā.

            Un tad nu es atcerējos vēl par tām citām – sniega gurkstēšanas skaņu kaut kur galvā un soļiem pa manas vecās mājas gaiteņa koka grīdu, un ritmisko šūpu pie pulksteņa tikšķiem, kad nu tie kļuva it kā par vienīgo skaņu visā pasaulē, tas viss tādos dvēseles stāvokļos, kuri pēkšņi uzradās un tik pat pēkšņi pazuda, neļaujot līdz galam saprast, kas tas bija...varbūt vientulība, bet, lai cik savādi nebūtu, to jocīgo sajūtu tomēr dažreiz pietrūkst.

tas man vienkārši nedaudz nedod mieru..

Es atcerējos, tā sajūta...nju kkā tā...jā, tā sajūta piektdien..un...Tu teici, tā dziesma ir jauka...un es atradu kaut ko tās vārdos..

I think I should go now
I must leave before my red eyes match the sunrise
No more coffee will put off today

I’ve stood too long
In the shadow of a doubt
I need some sun
It seems that time returns to me once more
But I have less now than before

And when I feel my world falling down
I think of you
I think of you

And when I feel I can breath no more
you speak to me
you speak to me

When the brightest star
Smiled as it squared shoulders with the night
You lit the glowing embers of my own light

Do you know
Your words could drag the moon down from the sky
Seduce my frozen heart with your war cry
You really made me listen for my voice
And I heard millions

And when I feel my world falling down
I think of you
I think of you

And when I feel I can breath no more
you speak to me
you speak to me

When you fell
I saw your visionary thoughts befriend your blood
Crimson lovers drowning in the same flood
I miss the beauty of your young (black) skin

I thought that freedom
Can only be defined as endless choice
And I only listened to the logic of the loudest voice

But this world

Will be shaken by a whisper…

man skjiet...man februaaris simpatizee...

Pavisam vienkārša pelēka diena pavisam vienkāršā „ko lai tagad dara?!” stāvoklī, ar sasilušu zemeņu jogurtu un asarainu vaigu, un apņemšanos

Pavisam nejaušas šaubas par to, ko es domāju un izlasu uz papīra, pavisam patiess prieks par telefona zvanu un atvieglojums, dzirdot balsi...bet šī lapa tagad pavisam slapja nopilējusi, jo patiesībā jau es te jūtos ērti un silti pie kamīna, tikai nezinu, kas būs tālāk...un tā mūzika.

Vēlme, kaut Tev vajadzētu gabaliņu manis – es atdotu..pašu labāko(un tas nav tirgus)

Pavisam blīvas debesis un grafīta putniņi uz palodzes, un cilvēki apkārt, tikai aiz sienas, un pilsēta, kas izskatās aizmigusi, kaut tik rosīga dziļumā, un klusa caur parastu, pavisam mīļu logu, caur miglu – pavisam parastu..

Lieliski būt kaķa labākajai draudzenei, īpaši, kad šamais ieritinās blakus zem segas...un tagad šis lūr no segas apakšas ar lielu dzeltenu aci...priekā sabužinu matus – sev un viņam...

Bezdibenim manam šodien baldriāni vajag...

šodien uz prastas salvetes resnu kaķi uzzīmēju...un dažreiz...man gribās apzīmēt sev rokas, krāsās noķēpāties..

Ar savādu nojausmu...karstu sajūtu sirdī...mmm...ar magnoliju ziepītēm karstā vannā. Mazās baudas allažiņ man izvēršas lielākas par lielajām.

Padomāju atkal par vērtībām nejauši, izdomāju – es ar acīm ciet un bez pārdomām pasūtītu pāris mājas tālāk, ja man tagad liktu izvēlēties un atteikties no Tevis...un es nezinu, kā Tu to saproti(tanī mirklī es varbūt gribētu lasīt domas).

Es par to joprojām domāju un vērtēju, jo vairāk vērtēju, jo vairāk novērtēju....un tomēr, un tomēr man brīžiem liekas, tas varētu likties bīstami, brīžiem - tas varētu apnikt...nezinu, no kurienes tās domas. Laikam tās ir bailes pazaudēties, pazaudēt un pazust, kad ir tik labi...Un brīžiem es jūtos kā virs lielas pilsētas rītausmā uz debesskrāpja jumta malas

Man tikai joprojām gribās to karsto sajūtu izkliegt un visiem pateikt, aizdot mazu šķēlīti laimes...

Runāju pati ar sevi atkal...dziedu.

hmm...slikta dūša...

                ...hmmm...laikam tāpēc, ka neko darīt negribās..

....nez..

Putekļi piesaluši pie zemes...tramvaja logam – aukstumpuķes...

Sajūtās: icy

kad no rīta nenāk miegs..

tāds klusums, par kuru sen aizmirsusi, nepiespiests...viegls un nepieradināts, tik pat, cik tie dūmi, kas veļās no skursteņiem tālumā

Tā, it kā manas rokas pēkšņi būtu tik plašas un sajūtas tik karstas, ka pasauli sildīt varētu...

Un dzirdēt, kā pasaule mostas