Tik vien bija, kā iziet caur parku – smaržoju pēc kvēpiem un uz ādas arī mana pelnus nedaudz. Bet parks pilns drūmu dūmu, un dzirksteļu. Palika skumji, skumjš noslēgums visnotaļ jaukai dienai. Redzu pa logu uguns mēles, kas gardi aprij kaut ko, kas agrāk man likās neglīta betona kārba, bet, kā dūkšana naktīs man patiesībā patika gan...un es jau mēdzu pieķerties lietām.

      Kaut kad sen bērnībā es pirmo, un arī pēdējo līdz šim, reizi biju pavisam blakus ugunsgrēkam. Tāds savāds spēks, it kā kaut kas pavisam dzīvs un svešs. Un tagad es redzu, kā debesis spīd un gaisā tā smarža un pār galvu līst vienkārši dzirksteļu lietus. Tās lēni lido caur kokiem, pār dīķi, kā pavisam ugunīgas bites, līdzi nesot uztraukumu gaisā. Zini, baisi tomēr palika kaut kā.