Tā savādā sajūta, ko no bērnības atceros. Patiesībā tādas bija pat vairākas. Vienkārši pēkšņi uzradās un tas nu bija pavisam jocīgi tad. Bet no šīs es parasti centos aizbēgt – tāda neliela iztukšotība, pārlieka ierastība un mitinās kaut kur vēderā.

            Un tad nu es atcerējos vēl par tām citām – sniega gurkstēšanas skaņu kaut kur galvā un soļiem pa manas vecās mājas gaiteņa koka grīdu, un ritmisko šūpu pie pulksteņa tikšķiem, kad nu tie kļuva it kā par vienīgo skaņu visā pasaulē, tas viss tādos dvēseles stāvokļos, kuri pēkšņi uzradās un tik pat pēkšņi pazuda, neļaujot līdz galam saprast, kas tas bija...varbūt vientulība, bet, lai cik savādi nebūtu, to jocīgo sajūtu tomēr dažreiz pietrūkst.