tik vienkārši
Uzticība... tik trausls jēdziens...tik viegli iznīcināms... it īpaši, ja tikko dzimis...kā mazs trausls zīdainītis tā būtu sargājama.

Es tikko iemācījos uzticēties... bet dzīve pierāda, ka nevajadzēja...
Kā var uzticēties, ka personīgu informāciju var tā vnk publiski izpaust?
Tik vienkārši...
Un tad it kā nekas nebūtu bijis teikt, ka saproti?... ka dzīve skarba? Mierināsi mani? Kādēļ? Lai pazemotu?
Kā var uzticēties cilvēkiem, ja viņi to vien gaida, kā iedurt dunci mugurā, nogāzt zemē un spārdīt Tevi ar kājām līdz mugurkauls salauzts?
Te nu es esmu Jūsu priekšā salauzta, izraudātām acīm un sāpēs savilktu seju... ko vēl Jums vajag?
Tad varbūt saminat pavisam...
Šodien ir skaista diena, lai iekšēji mirtu...