Stāsts par kādu mauku
Vakars. Satumsis jau tiktāl, ka apkārt iznīcinoši skatās nakts melnums. Starp truliem un neko nenozīmējošiem ģīmjiem ievēroju viņu. Šim aukstajam gadalaikam nepiemēroti trūcīgais apģērbs lika izbrīnā palikt stāvam. Jā, tur viņa stāvēja atbalstījusies pret kādu ēkas stūra - kāda kluba stūra. Diezgan nestabilā stāja liecināja, ka šovakar izdzerta ne viena vien glāzīte, arī paplašinātās zīlītes un neko neizteicošais, akli tukšumā blenzošais acu skats radīja iespaidu, ka narkotikas šai būtnei nav sveša lieta. Tā nu viņa tur centās noturēties kājās un izskatīties vērtīga, izstiepjot savus silikona pupus, jo priekš maigās miesas būves tie bija stipri par lielu. Tad pie viņas apstājās kāds pļezduks ar dārgu, glaunu mašīnu (vismaz man tā likās). Iekārusies mašīnas logā, pārmijusi dažus vārdus, iekāpa un aizbrauca tam līdz. Acīmredzot tā bija lēta ielasmeita, kuras pārdodas visiem pēc kārtas. Kļuvusi par preci bez jūtām. Par kādu preci kādam klientam. Un tā visu laiku līdz kā preci viņa būs nolietota un izmesta kaut kur Getliņu izgāztuvē starp visām vairs nevajadzīgajām un sapuvušajām lietām.
Tādas viņas ir bezjūtīgas marionetes vīriešu rokās.