...kaut kas starp realitāti un nerealitāti....
Īstenībā laiks jau atkal tāds nekāds...bet...nez kāpēc man patīk...drūms un nedaudz skumīgs...vējš kaut ko klusi čukst ausī...bet kā lai zin ko...pati arī jūtos tā nekā vai varbūt visādi...te skumjas griež vēnas, te prieks un aizrautība rauj aiz rokas...kāja grimst apātijas purvā...galva griež pilsētas haosā...es pati noskatos uz to visu no malas caur miglas aizsegto skatu...

ir labi...
droši vien...
laikam...
varbūt...
diez vai..
nav labi...