Ilmārs


22. Novembris 2005

(bez virsraksta) @ 11:48

Skandalozajam dzejniekam Rainim patika negaidīti ierasties Nobela prēmijas pasniegšanas ceremonijā un izjaukt pasākumu ar kādu ekstravagantu izgājienu. Nogāzt kādu podu ar banketa austerēm vai uzrakstīt plaukstas iekšpusē ar skrotzīmuli rupju vārdu un slepus parādīt cilvēkiem uz skatuves. Snobiskā publika jau bija pieradusi pie Raiņa izlēcieniem un ar interesi gaidīja nākamo tikšanos. Runā, ka reiz prēmijas pasniegšana esot izgāzusies tikai tāpēc, ka Rainis nebija ieradies.
rushd
 

(bez virsraksta) @ 11:44

Skandalozajam dzejniekam Martam Pujātam patika iestāties par pilnīgi bezcerīgām lietām: par mieru visā pasaulē, par lētāku alkoholu un humānu attieksmi pret kažokzvēriem. Par vārdkopas ‘iestāties par’ iekļaušanu latviešu literārās valodas normās. Faktiski, pie viņa mājas ik rītu pulcējās bezcerīgo un izmisušo bari, lūdzot iestāties par kādu no viņiem. Vai arī par visiem reizē. Apņēmīgākās meitenes pat centās ielavīties iekšā un pārnakšņot dzīvoklī. Grūti neiestāties.
 

11. Novembris 2005

7. Novembris 2005

30. Oktobris 2005

(bez virsraksta) @ 15:34

Atcerējos par kādu tekstu, kas jāsaglabā. Saglabāšu to šeit.

Afganistāna: zemsvītras piezīmes
... tālāk ... )
 

19. Oktobris 2005

Kāda skandāla vēsture @ 18:54

17. Oktobris 2005

Atgriežoties pie publicētā @ 21:50

(bez virsraksta) @ 10:05

Šodien pasaulē atzīmē Pretsāpju dienu
 

13. Oktobris 2005

(bez virsraksta) @ 22:08

Šovakar raidījums par Džačinto Šelsi. Skanēs Hurqualia, Chukrum, Aion, Konx-Om-Pax, Pfhat-a-flash, Yamaon, Anahit, Okanagon un Trīs skaņdarbi no vienas nots.
 

17. Augusts 2005

(bez virsraksta) @ 11:07

14. Jūlijs 2005

Jauno latviešu valoda @ 21:14

Praids

Var diezgan droši konstatēt, kurā brīdī šis vārds ienāca latviešu valodā uz palikšanu – 13. jūlijā masu medijos izskanēja paziņojums: „23. jūlijā, Rīgā pirmo reizi Latvijas vēsturē notiks geju, lesbiešu un biseksuāļu pasākums Rīgas Praids 2005.” Pāris dienas vēlāk jau pavisam ierasti bija paziņojumi par to, ka tā vai cita organizācija „apņēmusies nepieļaut geju praidu” utt. Aizgūts no starptautiski lietotiem geju un lezbiešu gājienu apzīmējumiem, angliski šis vārds nozīmē pašcieņu, lepnumu, arī labāko skolnieku klasē („Pēterītis ir mūsu lepnums”) un lauvu baru. Nevajag aizmirst arī šī vārda izcelsmi no latīņu pozitīvi noskaņotā pro. Praidisti jau pēc definīcijas ir drīzāk par nekā pret. Pašlepnums šajā gadījumā nozīmē to, ka homoseksuāli cilvēki nekaunas par savu piederību un ir lepni iet līdzās tādiem pašiem kā viņi. Jau vēlāk, kad šādi gājieni kļuva par tradicionāliem un pat rituāliem pasākumiem, praids nostājās līdzās tādiem jaunvārdiem kā reivs vai pārtija, kas savu nozīmi iegūst, pateicoties jaunai sociāli psiholoģiskai parādībai. Tas emocionālais piesātinājums, kas raksturīgs publiskam geju gājienam pilsētas ielās, acīmredzot, nav salīdzināms ne ar ko citu un ir pelnījis jaunu apzīmējumu. Te gan jāpievērš uzmanība tam, ka jebkurš spēcīgs jaunvārds ar laiku apaug ar pārnestām nozīmēm un veido atvasinātus terminus. Tā jebkas, kas savā fīlingā atgādina praida laikā izjusto saviļņojumu, var tikt nosaukts par praidīgu. „Vakar bija praidīgs koncerts!” „Baigi praidīgi nopeldējāmies!” „Es uz skolu vairs neiešu! Tur ir galīgi nepraidīgi!” Savukārt novecojušo un jau par smieklīgiem padarīto prozit un priekā vietā drīz vien mēs ar pašcieņu teiksim viens otram „Praidā!”
 

(bez virsraksta) @ 21:06

Jaunas anekdotes

Sistēma
Rakstnieks Edmunds Frīdvalds reiz nolēma kļūt par ebreju. Aizgāja pie rabīna Nātana Barkāna un teica: „Vai pie jums te... nu, par ebreju?” Rabīns izvilka draudīga paskata Maizes Griežamo Ierīci un teica: „Jā, ar šo te mēs jebkuru varam pataisīt par ebreju. Redzi, pa vienu pusi nāk iekšā latvieši, krievi, čigāni, bet pa otru pusi nāk ārā ebreji. Joprojām gribi?” Frīdvalds neko neatbildēja. „Nu, izlem, kurā pusē tu gribi – šajā vai tajā?” rabīns sāka zaudēt pacietību. Frīdvalds neko neatbildēja un turpināja kā apburts lūkoties uz mirdzošo asmeni.

Līgums
Jaunais dzejnieks Marts Pujats un jaunais dzejnieks Reinis Tukišs reiz nolēma kļūt par gejiem. „Tā,” teica Tukišs, „vispirms mums vajadzētu dzīvot kopā.” „Labi,” piekrita Pujats. „Tad mums vajadzētu visādas jocīgas drēbes,” turpināja Tukišs. „Nav problēmu,” piekrita Pujats. „Varētu arī vispār pa pliko,” sprieda Tukišs. „Lieliski,” piekrita Pujats. „Visur iesim kopā, sēdēsim kafejnīcās un runāsim par Literatūru.” „Labi, labi,” Pujats sāka zaudēt pacietību. „Un nekādu meiteņu,” pabeidza uzskaitījumu Tukišs. „Kā? Nekādu?” Pujata balsī parādījās piepešas bailes. „Nē,” kā ar nazi nogrieza Tukišs.

Rinda
Reiz Ojārs Vācietis nolēma kļūt par Normālu Padomju Dzejnieku un rakstīt normālus padomju dzejoļus. Viņš aizgāja pie Rakstnieku Savienības partijas sekretāra, Kura Uzvārdu Neviens Neatceras, un teica: „Paklau, es vairs tā nevaru. Apnicis balansēt starp tautas sirdsapziņu un partijas konjunktūru. Dod man skaidrus norādījumus, kādus dzejoļus rakstīt, gribu kļūt par Normālu Padomju Dzejnieku.” Partijas sekretārs, Kura Uzvārdu Neviens Neatceras, skumji pašūpoja galvu un teica: „Dot skaidrus norādījumus, es, protams, varu. Tas man, vai zini, kā divus pirkstus apčurāt. Bet vai tu apzinies, ka nākamās paaudzes tevi sauks par kolaboracionistu?” „Lai iet,” piekrita Ojārs Vācietis, „Lai sauc par kobrali... Tas ir, par kolibra... Nu, es gribēju teikt, par kobraci...” „Nu, ātrāk ātrāk piekrīti!” partijas sekretārs sāka zaudēt pacietību. „Man tur aiz durvīm vēl piecdesmit tādi kā tu gaida.” „Kolabri... Tfu!” nospļāvās Ojārs Vācietis un aizgāja.

Vasara
Reiz Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga savā Jūrmalas Rezidencē pulcēja ap 30 rakstniecības pārstāvju. „Mēs varētu Rīgā rīkot starptautiskus intelektuālus un rakstniecības forumus ar neformālu nosaukumu Rīgas rudeņi,” ierosināja Vaira Vīķe-Freiberga. Ap 30 rakstniecības pārstāvju priecīgi māja ar galvu. “Latvijai jākļūst par garīgās pievilcības punktu Eiropā un plašāk,” sacīja Vaira Vīķe-Freiberga. Ap 30 rakstniecības pārstāvju neiebilda. „Pašiem rakstniecības pārstāvjiem ir jābūt aktīvā dialogā, lai vienotos par būtiskākajiem savas nozares izaicinājumiem un mērķiem,” Vaira Vīķe-Freiberga sāka zaudēt pacietību. Ap 30 rakstniecības pārstāvju izbailēs saskatījās. Tikšanās beigās tika paziņots par Vairas Vīķes-Freibergas uzņemšanu Rakstnieku Savienībā.
 

9. Aprīlis 2005

(bez virsraksta) @ 17:30

 

Dr***iem.lv

Kāda portāla psihopatoloģija

 

Brīdī, kad es šo rakstu, interneta portālā draugiem.lv ir reģistrējušies 257 272 lietotāji (protams, jāatņem mirušie un viltotie „draugi”), bet agrajā sestdienas rītā (astoņos un trīs minūtēs) tajā skatās 1300 dzīvu interneta lietotāju (te gan arī jāņem vērā, ka daži varbūt ir aizmiguši, neizslēdzot datoru un pārlūka programmu). Es varu atmest ar roku savam rakstam un papļāpāt ar viņiem, piedāvāt draudzību vai palūgt padomu. Es esmu pie draugiem. Es vairs nekad nebūšu viens.

 

Indoeiropiešu valodā sakne dhrougho nozīmē ‘cits’

 

Pirmā diena. 1 draugs, 58 draugu draugi. Atverot savu profilu, tas ir, ievadot personiska rakstura informāciju privātā datu bāzē, es esmu ieguvis iespēju „pievienot draugus”, pareizāk sakot, uzaicināt citus piekrist būt par maniem „draugiem”. Portāla sākotnējā ideja bija dot iespēju atjaunot kontaktus cilvēkiem, kuri kādreiz bijuši tuvi, bet tad paklīduši katrs uz savu pusi. Nē, laikam tas nav pareizais formulējums. Pirmām kārtām, tas ir domāts noslēgtām draugu kopām, kas šādi var ērti sazināties, plānot kopīgus pasākumus, apspriest kādu jautājumu. Lai gan, tikpat labi šis portāls var kalpot par iepazīšanās sludinājumu avīzi, kurā atrasts sev piemērotus draugus. Taču kārdinošā iespēja redzēt, kas ir mani „draugu draugi” piešķir tam visam jaunu, nedaudz neķītru vilinājumu. Ziņkārības un greizsirdības sajaukums ir tikai pirmie vēstneši tam, ka virtuālā pasaule ir daudz interesantāka par reālo. Latvijas sabiedrība ir mazskaitlīga un vāji strukturēta, tāpēc es bieži vien pazīstu savu draugu draugus, viņu draugus un tā tālāk.

Pirmās dienas vakars. Viss notiek tik lēni. Portāla veidotāji ir publiski atzinuši, ka negaidītais lietotāju skaita pieplūdums pēdējā pusgada laikā ir viņus pārsteidzis nesagatavotus, tāpēc serveru tehniskās iespējas būtiski jāuzlabo, kas arī tiekot darīts. Portālā piereģistrēti vairāk kā 10% no Latvijas iedzīvotājiem, vairāk kā ceturtā daļa no Latvijas interneta lietotājiem. Zīmīgi, ka lielākais pieslēgušos „draugu” daudzums novērojams darba laikā, kad nereti datora ekrānā parādās lakonisks uzraksts: „draugiem.lv šobrīd nav pieejams..” Arī darba devēji, aizvien biežāk saskaroties ar jauno uzmanības novēršanas metodi, izvēlas aizliegt šī portāla lietošanu darba laikā. Bet atbildēt uz jautājumu „Kāpēc tu neesi draugos?” ir vieglāk, nekā noformulēt, kāpēc es tur esmu. Citiem vārdiem sakot, ir jābūt īpašam iemeslam, lai tur nebūtu.

 

Senpersu valodā drauga nozīmē ‘melīgs’

 

Pirmās dienas pusnakts. Man ir 15 draugi, 1016 draugu draugi. Mans profils šodien skatīts 34 reizes. Pieslēgties portālam naktī ir vieglāk, taču mazāk ir arī iespēju satikt kādu nomodā esošu draugu. Pirmais, ko es vēlos noskaidrot, ir tas, kuri no maniem „īstajiem draugiem”, kolēģiem un paziņām jau šeit ir. Nedaudz sektantiska sajūta, satiekot paziņas, tagad es zināšu, ka mūs vieno kaut kas vairāk. Lūk, piemēram, puisis, kuru regulāri satieku reizi nedēļā, mēs tikai sasveicināmies vai pārmijam dažus vārdus par mūziku vai kaut ko nesen izlasītu, lai tūdaļ dotos katrs savās gaitās, lūk, meitene, kuru satiku pagājušās vasaras meditācijas kursos, kopš tās reizes neesam runājuši, lūk, kādas sabiedriskas organizācijas vadītāja, kas šobrīd dzīvo ārzemēs un patiesībā es par viņas eksistenci vispār varētu aizmirst, taču te ir vieta, kurā mēs visi sanākam kopā. Latviešu valodā vārds draudzība sākotnēji tika lietots, runājot par lielu cilvēku sanākšanu, sapulci, piemēram, baznīcā vai karalaukā. Draudze pirmām kārtām nozīmēja naidīgu un svešu cilvēku pulku, kas ieradies laupīt un dedzināt. Trofejas, ko iespējams gūt draugos, ir dažādas – sākot no seksuāla partnera vienas nakts piedzīvojumam un beidzot ar konkrētu mērķa auditoriju rūpīgi izskaitļotam mārketinga pasākumam. Pat tad, ja mana e-pasta adrese ir slēpta, man var atsūtīt vēstuli ar aicinājumu ziedot kāda bērnu nama vannasistabas remontam. Kāda uzņēmuma vadītājs tur atvērtu draugu lapu, lai redzētu vai viņa padotie darba laikā nav nodarbināti ar ko citu. Vēl draugi noder tiem, kuri vēlas būt pieklājīgi, taču nezina, kā lai uztur attiecības ar cilvēkiem, kuru regulāra apciemošana vai satikšana uzdzen neizturamu garlaicību. Šeit to visu var formāli nokārtot, ierakstot viņus oficiāli „draugu” statusā un likties mierā. Vienīgi ik pa brīdim atkal nākas tēlot to pašu zūdošo interesi.

 

Senskandināvu valodā draugr nozīmē ‘spoks’

 

Otrā diena 12:00. Piepeši strauji saruka apmeklētāju skaits. Vai tiešām cilvēki joprojām ēd pusdienas 12.00? Pieceļas no saviem darbagaldiem un kopīgi dodas uz ēdnīcām, atstājot tukšas portālu āderes, kurās klīst vien marginālākie virtuāļi? Es atklāju, ka draugiem.lv man dod iespēju beidzot uzzināt, kā sauc visus tos cilvēkus, ar kuriem ikdienā sasveicinos, pārmiju dažus vārdus vai piedalos kopīgā pasākumā. Izrādās viņiem visiem ir uzvārdi, un dažiem pat arī vārdi – savādāki, nekā es biju domājis. Un vēl ir daži, par kuriem es daudz biju dzirdējis un nu beidzot varu apskatīties, kā viņi izskatās. Bet tādu ir mazāk. Laikam vainīga mana redzes atmiņa – pazīstu cilvēkus pēc sejām, nevis pēc vārdiem. Kad satiekat mani, netērējiet velti laiku un nesakiet savu vārdu, tāpat neiegaumēšu. Labāk uzvelciet tēkreklu ar uzrakstu. Vizuālas attiecības daudziem cilvēkiem ir vieglāk uzturamas. Atliek nomainīt savu attēlu profila sadaļā un es pamanu, kā mainās sarunu tēma. Iespēja pašam izvēlēties attēlu, kurš personificēs mani „draugu acīs”, dod jaunas iespējas konstruēt tēlu, sava veida papildinājumu tam publiskajam, sabiedriskajam „es”, ar kuru jau esmu saradis. Šie papildinājumi reti kad iegūst patstāvīgu eksistenci, taču palīdz uztvert notiekošo virtuālajā vidē. Atverot „savu” sākumlapu, es ieraugu personu, kuru drošu sirdi uztveru kā „otru”, „citu”. Es varu tai piemērot nedaudz atšķirīgu uzvedības modeli, kas patiesībā šajā sarunu telpā vienmēr ir savādāks. Uzrunājot knapi pazīstamu cilvēku, es droši pāreju uz „tu”, draudzīgās attiecībās varu atļauties vairāk intimitātes un atklātības. Nu, apmēram kā pirtī vai dzērumā. Citiem vārdiem sakot, pats sevi vairs nepazīstu. Arī tas ir viens no ieguvumiem – atjaunot attiecības pašam ar sevi, ieraudzīt sevī daudz interesantāku cilvēku par to, kurš neglābjami sabojājis pēdējo desmit gadu pelēko ikdienu.

 

 

Vācu valodā Trug ir ‘krāpšana’ un ‘viltus’

 

Otrā diena, pēcpusdiena. Tiklīdz es aplūkoju kāda „draugu drauga” profilu, viņš to uzreiz redz (šādu iespēju portāls piedāvā par nelielu samaksu) un skatās, kas tas tāds par profilu, kurš ir skatījies viņa profilu, utt. Tā jau tā diena paiet. Nu labi, 35 draugi, 2333 draugu draugi. Mans profils šodien skatīts 87 reizes. Aplūkojot cilvēku sejas, kas viņiem vien zināmu iemeslu dēļ interesējušies par mani, mēģinu tajās saskatīt kaut ko pazīstamu. Nu, kaut kādu gara kopību, vai. Aristotelis reiz teica: „Draugi ir divi ķermeņi, bet viena dvēsele”. Vispār, atšķirībā no Platona, kurš bija apmāts ar mīlestības definīciju meklēšanu, Aristoteli tiešām nodarbinājusi draudzības tēma. Kad paziņas pārmetuši, ka viņš iedevis naudu cilvēkam ar šaubīgiem tikumiem, viņš strupi atraucis: „Ne jau tikumiem es dodu, bet cilvēkam.” Iespēja neņemt vērā sava drauga morālo seju un sadzīvisko uzvedību, ir nozīmīgs faktors, kas paplašina manu iecietības apvārsni. Kas man par daļu, ko dzer vai kā naudu nopelna draugs, ja te internetā viņš ir asprātīgs un skaists. Taču ir arī papildus problēmas, kas rodas no draugiem.lv raksturīgās kopu veidošanas. Jo vairāk lietotāju profilus es pievienoju savam „draugu lokam”, jo aktuālāks kļūst jautājums par kritērijiem un konsekvencēm. „Apskatījos tavu draugu sarakstu un konstatēju, ka X tu esi pievienojis pirms manis,” dzēlīgi piezīmē kāda mana draudzene. Izrādās, šeit viss nav nemaz tik vienkārši. Mani draugi var būt tikpat nenovīdīgi, greizsirdīgi un ķildīgi kā dzīvē. Protams, viņi var naidoties savā starpā un tad man nāksies izvēlēties, kurā pusē nostāties. Atšķirībā no fiziskās draudzības, šeit daudzas lietas ir grūti noslēpjamas. Pievienojot pie draugiem kādu vieglākas uzvedības personu, es iegūstu krāšņu „draugu draugu” lapas papildinājumu – cilvēku intereses un vaļības ir kā uz delnas, diezgan daiļrunīgas ir profilu fotogrāfijas, smaidi, ķermeņi, iesaukas. Jā, mūsdienu samaitātajā pasaulē nākas piedomāt arī par savu draugu vecumu. Pievienojot „draugiem” savu dēlu, automātiski atšķaidu savu draudzības vidi ar nevainīgu pusaudžu aizdomīgi plaši pārstāvēto semantisko slāni. Kur skatās drosmīgie pedofilu ķērāji? Ja viņi vispār kaut kur skatās, tad šeit – pirmām kārtām. Gulēt ejot, ieskatos vēlreiz – uzzinot, ka šobrīd onlainā ir 0 manu draugu, paliek tā pavisam jocīgi. Vajadzētu izdzīvot līdz rītam. Meklējot vārda ‘draugi’ etimoloģiju, daži valodnieki aizstāv uzskatu, ka tā saistīta ar indoeiropiešu sakni dher, kas nozīmē ‘turēt’, ‘saturēt’, ‘balstīt’. Tās pašas saknes vārdi ir sanskrita dharma – likums, un krievu derevo - koks. Draugs tādā gadījumā ir tas, ar kuru kopā ir vieglāk izturēt grūtības, tas, kurš mani atbalsta.

 

Sanskritā druh ir ‘ienaidnieks’, ‘ļauns dēmons’

 

Trešā diena. 44 draugi, 2846 draugu draugi. Progress sāk kļūt aizvien lēnāks. Es vairs neesmu populārs? Nespēdams koncentrēties darbam vai brokastīm, es ik pa brīdim ieskatos ierastajā vietnē. Esmu kļuvis atkarīgs no tā, vai mani kāds gribēs „pievienot”. Uzaicinājumi draudzēties iedarbojas kā nenoliedzams stimulators, taču to iedarbības stiprums strauji noplok līdz ar uzaicinājumu daudzumu. „Kāda jēga mainīt portālu, lai satiktu visus tos pašus?” kāds uzmācīgi jautā. Esmu spiests kļūt mazāk izvēlīgs un piekrist draudzēties ar acīmredzami izdomātiem virtuāliem tēliem, pilnīgi nepazīstamiem pusaudžiem vai arī meklēt izbalējušu atmiņu paziņas no skolas laikiem, pamestām darbavietām un politisko cīņu lazaretēm. Pirmās draudzības romantismu uzturēt kļūst aizvien grūtāk.

Piektā vai sestā diena, neatceros. 62 draugi, 5352 draugu draugi. Saņemu šādu vēstuli: „Šodien (6. aprīlī), pulksten 19:30, pie Laimas pulksteņa notiks neoficiālais draugiem.lv tuss. Jau pašlaik ir pieteikušies aptuveni 500 cilvēki.” Nezinu, vai pieteikušos skaits ir vilinošs vai biedējošs faktors, taču neaizeju. Man ir 64 draugi, 5475 draugu draugi. Aristotelis vēl esot teicis: „Ja tev ir draugi, tad tev nav drauga.”

 

16. Marts 2005

Kolekcija @ 10:59

Ja agrāk par kolekcijām dēvēja tikai pastmarku un sērkociņu etiķešu krājumus, kas tika vākti „brīvā laika pavadīšanas” nolūkos, tad šobrīd vārda ‘kolekcija’ lietojumu gandrīz pilnībā nosaka aizguvums no augstās modes terminoloģijas, kur par ‘kolekcijām’ dēvē viena mākslinieka radītus tērpu modeļus vienai konkrētai skatei un, visbiežāk, arī vienai konkrētai sezonai. No sākuma šo terminu nočiepa gatavo apģērbu tirgotāji, kuru pārdošanas ieradumus diktēja sezonālās izmaiņas, vēlāk, kad pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados kardināli mainījās laba apģērba un apavu kvalitātes kritēriji un pat labs mētelis vairs kalpoja tikai vienai ziemai, radās nepieciešamība pamatot to, kāpēc pircējam ik sezonu jāizdod nauda par jaunu drēbju kārtu. Šis pamatojums tika atrasts estētiskos, pareizāk sakot, dizaina kritērijos – pircējam bija jāpērk jaunas drēbes tad, kad pieveda „jauno kolekciju”, krāsu, modeļu un stila ziņā atšķirīgu no iepriekšējās. Turklāt, vecās ‘kolekcijas’ apģērba gabals ar grūtībām piestāvēja jaunās ‘kolekcijas’ tērpam, kā rezultātā nācās mainīt visu garderobi. Līdzīgi par kolekcijām var sākt dēvēt mūziku atskaņojošos aparātus, datora piederumus (šīs sezonas hits ir koka klaviatūra un plakanais monitors ar koka apdari) vai McDonalds bērnu komplekta rotaļlietas, kuru devīze jau sen ir „Collect them all!”(savāc tos visus!). Šķiet, augot sabiedrības labklājības līmenim, tās ieradumi cikliski pāriet no zemnieku kultūras (kas lietoja vienu un to pašu drēbju kārtu paaudzēm ilgi) uz mednieku (kad katrs iegūtais deficītais džinsu pāris bija personīga trofeja) un nu - uz vācēju kultūru (kad ik sezonu ir jāsavāc pilns jaunās kolekcijas komplekts).
 

13. Janvāris 2005

(bez virsraksta) @ 19:25

Šovakar patiešām raidījumā Zaļais Karogs
23:00, 96,2 FM:
Sekss, cenzūra un rokenrols

(lasīt žurnāla rīgas laiks decembra numurā)

Caetano Veloso "Love for Sale"
Animals "House Of The Rising Sun"
Frankie Goes To Hollywood "Relax"
Village People "YMCA"
Lil Johnson & Black Bob "Press My Button, Ring my bell"
Lucille Bogan "Shave Them Dry"
The Light Crust Doughboys "Pussy, pussy, pussy"
Kingsmen "Louie Louie"
Prince "Kiss"
Sheena Easton "Lover In Me"
Frank Zappa "G-Spot Tornado"
 

8. Janvāris 2005

Par pienākumu (dzīvot) @ 10:35

Turpinot jau reiz rakstītu domu par pienākumu domāt, var viegli iekrist tautoloģijā. Jo, atbildot uz jautājumu, kāpēc mums kaut kas ir jādara, visbiežāk ir gadījies dzirdēt tieši šādu, tautoloģisku apgalvojumu – jo tas ir tavs pienākums. No kurienes atbildētājiem tāda nesagraujama pārliecība?
Ir gandrīz neiespējami nošķirt tās prāta darbības un jūtu motīvus, ko mums iemāca vecāki, skola, pagalms vai iela, no tiem, kas varētu būt dziļāk paslēpti. Tas ir senais strīds par to, vai cilvēkā ir kaut kas tāds, ko nosaka iekšēja struktūra, vai arī viss tiek iegūts dzīves laikā. Vai tas, kā mēs rīkojamies priekos un nelaimēs, ir neveiklas atdarināšanas un pieraduma rezultāts, vai tomēr tam visam pamatā ir kāds dziļāks iemesls, piemēram, Dieva iecere? Pienākums kopš laika gala ir viens no neskaidrākajiem morāles terminiem. Neskaidrs tādēļ, ka par to mums kopš bērnības ir mācīts neuzdot liekus jautājumus. Mūsu pienākums ir klausīt pieaugušos, tīrīt zobus, iet uz skolu. Vēlāk tas pārtop par pienākumu ievērot likumus, mīlēt savu tuvāko, strādāt un maksāt nodokļus. Garā bagātie mēdz izdomāt vēl krāšņākus pienākumu komplektus. Te parādās pienākums karot Irākā, pienākums palīdzēt katastrofās cietušiem, pienākums runāt un pienākums klusēt. Jā, vēl pienākums cienīt citus, lai kādi mērgļi tie nebūtu. Pienākums cienīt pašam sevi, kas man vienmēr ir licies visdīvainākais no psihoterapeitu ieteikumiem. Cieni sevi, lai citi tevi cienītu. Jā, vēl – pienākums cienīt dzīvi. No kurienes tas viss? Kāpēc prāta apsvērumi liek ticēt eitanāzijas piekritēju argumentiem, bet iekšējs nemiers urda izdzīvot visu līdz galam? Viena no sāpīgākajām dilemmām – kā pareizi nomirt. Kuram gan negribas nomirt ar cieņu? Kā filmās – no tilta, ar pistoli pie deniņiem vai kaujā. Bet, varbūt – ar cieņu nodzīvot līdz galam, līdz pašam pēdējam brīdim. Tikai tā jau tāda pati retorika.
Un vēl, protams, var teikt, ka ikviena, kurš saņēmis dārgo dzīvības dāvanu, pienākums ir nedzert un nepīpēt, lai nebūtu jāmirst slimībās un nespēkā, bet tur jau atkal atradīsies daudzi, kas zinās pieminēt neskaitāmus nepelnītu slimību gadījumus. Iedzimtas, briesmīgas, neārstējamas nelaimes. Jocīgi, ikvienam pienākumam agri vai vēlu pienāk tāds brīdis vai tāda apziņas situācija, kurā mēs sajūtam iekšēju pretestību, iekšēju pienākumu pretoties tam, kas ir piekodināts mums par pienākumu. Te dzimst visu pasaules cēlo un smieklīgo revolūciju aizmetņi, dumpīgie pusaudži, kuru cīņa ar pienākumu ir tikpat dabiska kā viņu vecāku pakļaušanās tam.
Vēl var, protams, teikt, ka vajag ar cieņu uzņemt visu, ko tev vajag uzņemt, lai gan arī par to par to vienmēr esmu dikti šaubījies, nu, par to, kas tur labs tajā cieņā. Viens solis no lepnuma par izpildītu pienākumu līdz tukšai lepnībai. Jo nav taču nekāda labuma no pašcieņas, kas iemantota tikai pašcieņas pēc. Un, varbūt, gluži otrādi – vajag  visu mūžu un it īpaši nāves brīdī pazemojumā un sāpēs locīties kā pēdējam pīslim? Kā rakstīja dzērājs Jerofejevs – „Visam jānotiek lēni un nepareizi. Lai nepaspētu krist lepnībā cilvēks.” Ko gan mēs varam zināt? Un vispār, vai tas ir kāds pienākums – zināt?
 

23. Decembris 2004

(bez virsraksta) @ 11:32

Kurš tic Ziemassvētku vecītim? Muļķīgs jautājums. Cik vien muļķīgs jautājums var būt. Jo nav ne vismazākās jēgas jautāt ko tādu, lai arī itin daudzi var skaidri atcerēties – bija tāds konkrēts brīdis, gads vai divi, kad vienā malā es vēl ticēju, bet otrā vairs ne. Jocīgs ir tāds Ziemassvētku vecītis. Atķirībā no Dieva, viņš nepieprasa ticību sev. Ir taču pamanīts, ka viņš nes dāvanas arī tiem bērniem, kuri viņam netic.
Bet visjocīgākais visā šajā jautājumā ir vārds „ticība”. Vārds, kura precīza definīcija nekad tā īsti nav interesējusi ne teologus ne zinātniskā materiālisma pasniedzējus. Attiecībās starp cilvēkiem vēl ir daudzmaz viegli novilkt to robežu: „Šajā brīdī es tev ticu, bet tagad vairs ne.” Parasti ticība tiek zaudēta pēc pirmās (vai otrās, vai trešās) vilšanās vai piekrāpšanas. Nez kāpēc tiek pieņemts, ka pirms tam, pirms šīs pirmās piekrāpšanas bērns tic visam, ko tam saka. Bet tad, kļūstot pieaudzis, viņš iesāk šķirot ticamo no neticamā, uzticamo no blēža.
Šajā ziņā ticības jautājums ir ļoti svarīgs personības veidošanās elements. Ja ar personības veidošanos mēs saprotam to, kā bērns kļūst par pieaugušo. Vai tiešām šī izaugšana ir saistīta ar vienas ticības zaudēšanu un citas iegūšanu? Nu, piemēram, mēs ar laiku pārstājam ticēt Ziemassvētku vecītim, tad viļamies lielākajā daļā mums apkārt esošo cilvēku, skolotāju, politiķu, līdz paliek tikai viena persona, kurai vēl varam ticēt – Dievam?
Nē, pagaidiet, mēs tā arī norunājām, ko īsti nozīmē ticēt. Uzticēties kāda cilvēka teiktajam? Ne Dievs, ne Ziemassvētku vecītis mums neko nav teicis, bet cilvēkiem, kuri mums kaut ko saka, raksturīgs kļūdīties. Vai ticēt nozīmē uzticēties trešās personas teiktajam par kādu? Piemēram, tam, ko mums mēģina iestāstīt vecāki vai mācītāji? Tad tā ir tīri intelektuāla spēle, kurā ticības elements izšķīst gandrīz pilnībā. Mēs taču varam izvērtēt mums teiktā saturu, mēs varam spriest par stāstītāja prāta spējām vai godīgumu, nē šajā gadījumā ticībai nav jēgas.
Jēga parādās vien eksistenciāli galējos punktos, tad, kad pazūd jebkādas citas palīdzības iespējas. Ne velti jautājums „Vai tu tici Ziemassvētku vecītim?” ir tik muļķīgs. Kas īsti tādā brīdī tiek jautāts? Vai es ticu tam, ka viņš eksistē? Vai es ticu tam, ka viņš ir ar baltu bārdu un sarkanā mētelī? Vai es ticu tam, ka viņš atnesīs dāvanas arī šogad? Viegli ievērot, ka visus šos jautājumus var uzdot arī par Dievu, taču tāpēc tie nav ne par matu jēdzīgāki. Jautājums par to vai Viņš ir, nav atraujams no jautājuma par to, kāds Viņš ir, bet jautāt par bārdu un mēteli ir muļķīgi. Dievs ir neizzināms, teica viduslaiku teologi. „Ne tas, ne tas” teica indiešu Upanišādu autori. Ja Dievs ir, viņš nevar būt tik viegli atbildams. Citādi tādam Dievam nav jēgas. Jo Dievs ir jautājums, nevis atbilde. Lūk, kam ir vērts pievērst uzmanību.
Mēs varam būt diezgan droši par to, ka arī šogad Ziemassvētki pienāks, par to, ka veikalos būs atlaides, kurām varam ticēt vai neticēt (pirkt vai nepirkt), tam visam tik un tā nav īpašas nozīmes. Bet visa šī jezga un ņemšanās, pirmssvētku paranoja, bailes nepaspēt, tad bailes izgāzties, dāvanu ņemšana un dāvanu došana, tad pārēšanās un tai sekojoša pēcsvētku depresija, – tam visam taču ir jēga vienīgi tad, ja tiek uzdots viens vienīgs jautājums. Sauksim to kaut vai par Dievu, šo jautājumu. Bet jautājums tik un tā ir par mums.
 

14. Decembris 2004

Partneris @ 11:18

Tālākā un visaptverošākā valodas seksualizācijā veidojas situācija, kad vārdi no citām jomām iegūst jaunas, ar dzimumattiecībām saistītas nozīmes un ar laiku pazaudē vecās. Protams, tas notiek arī parastā valodas attīstības procesā, taču seksuālā sfēra ir īpaši pateicīga, jo tēmas pikantums veicina eifēmismu izmantošanu. Zīmīga bija pāreja no eifēmisma „seksa partneris” vai „seksuālais partneris” uz vienkārši „partneris”. Piemēram, kādā seksam veltītā rakstā aprakstīts, kā „to darīt ar tievu partneri”. Tradicionāli par partneri anglosakšu zemēs saukts cilvēks, ar kuru tiek dalīta peļņa vai laupījums, vēlāk – darbabiedrs, deju pāra dalībnieks ("dalībnieks" vispār ir visprecīzākais vārda partneris tulkojums) un tas, ar kuru tu dzīvo kopā (it īpaši, ja tas ir laulāts pāris, piebilsts vārdnīcā). Par partneriem sauktas arī tauvas, kas nostiprinājušas kuģa galveno mastu, taču vārda pamatā ir senangļu vāŗds parcener, kas nepārprotami cēlies no latīņu „pars”, „pare” – sadalīt gabalos, preparēt. Šī nozīmē mūs interesē īpaši – dalīties pārtikas porcijā ar savu seksuālo partneri izklausās aizkustinoši sentimentāli. Taču pati vārda „pārtika” izcelsme aiznes mūsu fantāziju tālā senatnē, kad pēc dažu zinātnieku domām, sievietes, kurām fizioloģisku iemeslu dēļ organismā bijis nepieciešams vairāk dzelzs, esot piedāvājušas seksuālos pakalpojumus apmaiņā pret vīriešu nomedīto gaļu. Vēl interesanti ir pievērst uzmanību nozīmēm, kas parādās angļu vārda „part” lietojumā – tā ir arī viena no pusēm zinātniskā vai politiskā strīdā (jau tuvāk seksam), tā ir teksta daļa, kas attiecas uz konkrētu aktieri, vai arī visa loma izrādē (tipiski mūsdienīga pieeja seksuālām attiecībām), bet „parting” ir šķiršanās (neatņemams seksuālo attiecību noslēguma posms). Raksturīgi, ka visi agrākie termina lietojumi dabiski ieplūst un iekļaujas tā „seksualizētajā” izpratnē, savukārt jauniegūtā divdomīgā piegarša traucē turpināt vārda brīvu lietošanu citās sfērās. Nu jau izklausās piedauzīgi runāt par to, ka „mēs ar partneri dosimies uz pārtiju”. Vienīgais glābiņš rodams seksuālo attiecību (vispār jau arī vārds „attiecības” sen ieguvis seksuālu viennozīmību) relatīvismā, seksuālo tēmu klātbūtne ikdienas valodas laukā, reklāmās un mākslā diktē aizvien izplūdušāku attieksmi. Tā kā sekss vairs nav nekas īpašs, arī partneris netiek uzskatīts par kaut ko absolūtu. Galu galā, vārds „partial” angļu valodā nozīmē „daļējs”, „uz nepilnu slodzi”, „nepilns”.
 

23. Novembris 2004

Par kolektīvo politisko bezapziņu @ 12:24

Par to, cik liela cilvēka atšķirība no dzīvnieka, strīdas jau kopš Aristoteļa laikiem. Vai cilvēks ir tas, kas ir politisks dzīvnieks? Un — kas ir cilvēks? Aristoteļa definīcija izslēdza sievietes, vergus un lauciniekus. Politisks dzīvnieks ir vien tas, kas dzīvo polisā un piedalās tās politiskajā dzīvē. Cik daudzi no mums atbilst šai definīcijai?

Ja runa par interneta lietotājiem, protams, diskusijas komentāru sadaļā var droši uzskatīt par politisku sadzīvi — tajās piedalās tikai tie, kam ir interneta pieslēgums un nav jāstrādā. Sieviešu jautājumu uzskatīsim par anahronisku, bet aktīvo pilsoņu atkarību no atrašanās tīklā gan var droši salīdzināt ar antīko «polisas» koncepciju. Internets vispār ir krietni vairojis cilvēku daudzumu pasaulē. Vakar, piemēram, saņēmu elektronisku vēstuli pats no sevis. Vēstuli, kuras temata nosaukums bija «America», bet saturs — man nezināmā valodā sastādīts spams. Tātad ir kaut kur pasaulē vēl viens Ilmārs Šlāpins, iespējams, pat daudzi. Tikai viņu eksistenci ierobežo elektroniskā surogātpasta automatizētās ietaises, kas, visdrīzāk, šo nesankcionēto sūtījumu veltījuši vēl pārdesmit tūkstošiem.

Daudzi politiski apzinīgie amerikāņi pirms pāris nedēļām pārdzīvoja smagu identitātes krīzi, konstatējot, ka datorizētās balsošanas sistēmas nosaka tīkamāko prezidenta kandidātu neatkarīgi no iecirknī atnākušā cilvēka izvēles. Tātad ir šajā elektroniskajā pasaulē vēl kāds balsotājs ar šādu pašu sociālās apdrošināšanas numuru, bet pavisam citiem politiskajiem uzskatiem?

Pavērojot pēdējā laika vēlēšanas un aptaujas Latvijā, var secināt, ka izvēles vispār ir tikai divas, turklāt ne viena, ne otra neko nemaina. Tikai vecmodīga džentelmeniskuma vadīti sociologi vēl aizvien turpina iekļaut anketās trīs atbildes: «Jā, nē, grūti atbildēt.» Īstenībā sen jau nav grūti, jo ir pilnīgi vienalga. Būtu interesanti aptauju laikā noskaidrot loģisku slēdzienu patiesumu — pavērot, kā lielākos daudzumos cilvēks sāk izdarīt loģiski nepareizus slēdzienus, kad atsevišķi katram viss ir pilnīgi skaidrs.

Atsevišķas jūtīgākas personas — noteikti ne politiski dzīvnieki — vispār atsakās piedalīties kolektīvas domāšanas un lemšanas procesos, uzskatot, ka noteikts apziņas elementu daudzums neizbēgami rada tādu kā pārkaršanas efektu — barā cilvēki sāk domāt un rīkoties citādi. Visbiežāk — vispār pārstāj domāt. Pūlī dzimst Viljama Goldinga pareģotais Mušu ķēniņš, un tieši pūlis ir tas, kas uz Poncija Pilāta jautājumu, kuru no arestantiem atbrīvot, kliedz Barabu, lai arī katrs cilvēks atsevišķi vēlas pasargāt Jēzu. Tie, kas ir pūlī, piedalās nedomājot, bet tie, kas domā nomaļus, sen jau vairs nepiedalās.

Un kurš no šiem cilvēkiem ir politiskāks? Tas, kas dara, vai tas, kas domā? Darīt un domāt Rietumu psiholoģijā vienmēr bijušas divas atsevišķas indivīda funkcijas. Tikai reliģiskie darbinieki un atsevišķi žurnālisti vēl cenšas saukt pēc konsekvences runās un darbos. Bet arī tas izklausās tik aizkustinoši literāri, ka drīzāk iederētos kādā Holivudas filmā, nevis mūsu realitātes šovā.
 

15. Novembris 2004

Par 18. novembra tēmu @ 07:52

Kāds izskatās īsts patriots? Ko tas ēd un kur pakrīt, kad ir piedzēries? Kas īsti padara cilvēku par patriotu? Par šo tēmu varētu ņirgāties stundām ilgi. Protams, klusītēm, lai neriskētu dabūt pa seju. Būt par patriotu vienmēr ir nedaudz smieklīgi, bet tikai no malas skatoties. Mans filozofijas vēstures pasniedzējs teica, ka dzimtenes mīlestību diktē kuņģa mikrofloras pieradums pie ūdens, pārtikas un vīrusiem tev apkārt.
Es domāju, ka no visām cilvēciskajām sajūtām patriotismam vistuvāk stāv izmisums. Kas gan cits krievu padara par patriotu, ja ne izmisums un prieks par savas zemes sāpēm. Amerikāni – izmisums par to, ka beigu beigās cilvēkam pašam vien jānosprauž savas brīvības robežas. Britu par patriotu padara izmisums par dižas nācijas likteni un nolemtību. Izraēlieti par patriotu padara akmeņainā zeme un spridzekļu šķembas, lai gan tieši tas pats par patriotu padara arī palestīnieti. Vācieti par patriotu padara veselīgs kauns par visu to slikto, ko tāds patriots savai zemei var nodarīt. Japāni – izmisums brūkoša skaistuma priekšā. „Pār izdegušiem laukiem skrien man sapnis,” teica Basjo.
Tibetieti par patriotu padarīja ķīniešu izmisums. Interesanti, vai totalitāras valsts pilsoņa patriotisms rodas no izmisuma par to, ka cilvēks vienmēr ir kas vairāk par Dievu? Tas ir, no tā, ka Dieva nav? Latvieša patriotisms dzimst izmisumā no neticības cilvēkam. Ja cilvēkam nevar ticēt, tad paliek tikai zeme un dziesmas.
Vēl mēdz teikt, ka patriots ir tas, kurš gatavs nomirt savas zemes dēļ. Vairākas reizes atkārtojot šo frāzi, aizvien skaidrāk jūtams tās absurdums. Man nepieder pat interneta mājas lapa, kur nu vēl zeme. Bet cilvēks kļūst par cilvēku vien tad, kad ir gatavs nomirt. Vienkārši tāpat. Aiz mirstības. Daudzi to nesaprot un bērnišķīgi turpina baidīties nāves. Bet ļoti daudzi cilvēki ir patrioti tikai dēļ tā, ka piepeši saprot, cik mirstīgi ir citi. Dēļ tā, ka viņu tēvu zemē ir tik daudz kapu un tik daudz mirušu draugu. Tas laikam arī tāds izmisums – saredzēt zemē sev apkārt mirušu cilvēku ēnas, pirkstu nospiedumus un nepiepildītus sapņus.
Citi nemaz nevar nekur aizbraukt prom, jo šajā zemē ir ierakti viņu radinieki. Gadsimtiem ilgi rakti uz leju. Krusts uz krusta. Roņu salā ir kapi, kuros kopiņa skaitījās aizņemta vien tik ilgi, kamēr nebija nopuvis krusts. Kad krusts nokrīt, tas nozīmē, ka šim mirušajam vairs nav neviena radinieka, kas viņu atcerētos, un šajā vietā var rakt jaunu. Kaut kāds apburtais loks. Pat indieši, kas savus mirušos sadedzina, iekaisa Gangā un piedzimst no jauna, pat indieši ir patrioti savā izmisumā tādas bezgalības priekšā.
Bet varbūt patriots ir tas, kurš saprot savu īsumu? Nu, to, ka visam ir savs limits, visam, kas no zemes nācis, par zemi jāpaliek? Reiz kāds valdnieks jautāja, kas ir laimīga dzīve. „Tavs tēvs nomirst, tu nomirsti, tavs dēls nomirst,” atbildēja kāds gudrais. „Kas tad tā par laimi?” izbrīnījās valdnieks. „Jā,” teica gudrais, „vai tad tu gribētu, lai būtu otrādi?”
 

Ilmārs