ilmars:


Ko sarauj?

Autors: Ilmārs Šlāpins
Publicēšanas datums: 2000. gada maijs
Rubrika: RL komentārs

Pirms kāda mēneša laikraksta Diena slejā Andra Neiburga atzinās, ka ir zaudējusi interesi par notiekošo politikā. Agrāk (mītiskajos Atmodas laikos) šāda interese ir bijusi milzīga, vēl pavisam nesen bijusi, bet tagad tās vairs nav. „Man vairs nav komandas, kurai just līdz,” viņa raksta. Dīvaini, bet tieši tādus pašus vārdus es lasīju Viktora Jerofejeva jaunākajā grāmatā Krievu dvēseles enciklopēdija - pie šķirkļa Tautas ienaidnieks. Un dīvaini nav vis tas, ka viņš, būdams krievs, saka to pašu, ko Andra Neiburga, būdama latviete. Viņš to saka pilnīgi citā garīgā situācijā. „No rīta kā no grūdiena es pamodos ar skaidru apziņu - esmu tautas ienaidnieks. Lampa aizdomīgi šūpojās pie griestiem. Es nodomāju: tomēr būšu pārdzēris. No uzbudinājuma, tiekoties ar varu. Mēs visi tikai izliekamies, ka vara mūs nesatrauc.” (Es tikai norādīšu uz atšķirību - Andru Neiburgu biedē tas, ka vara viņu vairs neuztrauc, Viktoru Jerofejevu uztrauc šāda izlikšanās. Varbūt, pat neuztrauc. Vienkārši ļoti nepatīk.) Šis fragments beidzas ar vārdiem: „Sākumā es biju samulsis un dāsni izjutu vainas apziņu. Tās pašas tautas priekšā. Taču, sajaukuši pašpārvaldi ar patvaldību, krievi pārvērtās salipušā pikā, kas ripo, kūleņo, nespēdama apstāties, lejup pa slīpu virsmu, izspļaudama lāstus, himnas, častuškas, nopūtas un pārējo nacionālo patosu. Pamodies, es apzinājos tautu kopējā soļankā, ar kopēju noskaņojumu, ko tā pati sevī skābē. Nīkuļi, ineliģence, fatālistiskie centieni - viss izlīdzinājies. Es izslēdzu televizoru. Es pārstāju just līdzi komandai.”

Nav šaubu, ka krievu tauta ir tipoloģiski pavisam kas cits nekā latviešu tauta. Un būt par lielās un varenās krievu tautas ienaidnieku ir cita veida stāvoklis, nekā būt par mazās un daudz cietušās latviešu tautiņas ienaidnieciņu. Gan politiķu ļaundarībām tur pavisam cits mērogs, gan inteliģences sirdsapziņai pavisam cita vēsture. Taču Viktors Jerofejevs uzskata par nepieciešamu deklarēt savu nepārprotami aktīvo pozīciju tieši šādiem vārdiem „esmu tautas ienaidnieks”, tā teikt - „Sitiet mani!”, „Mērcējiet mani tualetes podā!”, „Es zinu, ka vislielākās nelietības cilvēces vēsturē ir pastrādātas ”tautas vārdā„, es atsakos piedalīties šajā pirmās personas daudzskaitļa vietniekvārdā!”

Latvijas situācijā tikai viens cilvēks ir atļāvies sevi dēvēt par tautas nodevēju. Protams, arī Andrieva Niedras problēma bija specifiska, taču zīmīgi, ka viņa attieksmi, gluži tāpat kā Jerofejevam, iezīmē inteliģentas ironijas absolūtisms.

Kāda ir inteliģences (vienalga, kādu sociālu nozīmi ieliekam šajā konsekventi tukšajā jēdzienā) funkcija sabiedrībā? Es nezinu, es tagad mēģināšu izdomāt. Inteliģence (kā īpašība nevis kā šķira) ir atsevišķu individuālu cilvēku spēja paskatīties uz sevi un uz citiem kā uz sabiedrību, tas ir - paskatīties it kā no malas. Tā ir diezgan reta spēja, reizēm skaista un interesanta kā nodarbošanās. Tā parasti ir saistīta ar kādām īpašām zināšanām, ar domāšanas kultūru un dažkārt no mazotnes tiek ieaudzināta „inteliģentā” ģimenē. Šai spējai mēdz būt rezultāts, vienalga - tiešs vai pastarpināts, ko saucam par radošu darbību, lai gan pēc būtības tā ir tikai sagadīšanās, ka rakstnieki, režisori, mūziķi vai zinātnieki veido sabiedrības kreisāko daļu. Tam, ka cilvēks iestājas radošā savienībā vai uzglezno kaut ko tikpat skaistu kā Van Goga saulespuķes, nav tieša sakara ar to, ka viņš nosoda valdību, aicina uz barikādēm, ir sašutis par pensiju lielumu vai neatbalsta bibliotēkas nodokli. Pēdējais piemērs varbūt ir visinteresantākais - tam, ka cilvēks kā rakstnieks atbalsta bibliotēku, nav nekāda tieša sakara ar to, ka viņš kā inteliģences pārstāvis nosoda valdības izstrādāto projektu šīs bibliotēkas uzcelšanai. Taču gan vienam, gan otram ir kopīgs cēlonis - spēja paskatīties uz sevi no malas, tas ir, ārpus sevis kā politiska dzīvnieka (tāda, šķiet, bija Aristoteļa dotā cilvēka definīcija). Spēja, kas pati par sevi nav nedz laba, nedz slikta. Tieši otrādi - es jau teicu, ka šī spējas pielietošanas izpausmes parasti ir skaistas. Taču pārpratums rodas tad, kad mēs mēģinām vienā stāvoklī (ārpus sevis) pieļaujamos paņēmienus piemērot citam stāvoklim (sevī, jeb „iekš tautas”).

Pārpratums ir uzskatīt politiku par komandu spēli, kuru, vērojot no malas, mēs varam vērtēt kā labu vai sliktu, aizraujošu vai pretīgu. Politika, kurai „jūt līdzi” plašas tautas masas, tiešām ir pelnījusi vienīgi līdzjūtību. Šādā gadījumā tā kļūst par izpārdodamu populismu. Politika, kurai jūt līdzi inteliģence, ir patoloģisks augonis. Kaut kas līdzīgs citā dimensijā izaugušai trešajai kājai, kāds bija, piemēram, komunisms franču filozofam Sartram. Tas ko Sartrs darīja savās imaginārajās barikādēs, bija gandrīz tikpat skaisti, kā tas, ko viņš darīja uz papīra, taču tās ir dažādas lietas, kuras nevajag jaukt.

Filozofs Raitis Vilciņš kādā radio raidījumā tās pašas vispārējās inteliģentās vilšanās rezultātā aicina „nepiedalīties”, faktiski - nesadarboties ar pastāvošo iekārtu. Viņaprāt, tikai tā var saglabāt kaut ko līdzīgu tīrai sirdsapziņai. Var, protams, atgādināt likuma normas par sodu, kas pienākas par „neziņošanu” vai palīdzības nesniegšanu cietušajam, taču zīmīgāka šeit man šķiet kāda cita nianse - inteliģences nevēlēšanās kļūt par politiskiem dzīvniekiem, tas ir, par cilvēkiem. Protams, politiķus nevajag mīlēt, taču ne jau tāpēc, ka viņi ir zagļi un slepkavas, politiķus nevajag mīlēt tāpat, kā nevajag skūpstīt spoguli.

Dienā, kad demisionēja Andra Šķēles trešā valdība, Rīgā parādījās „amerikāņu inteliģences pārstāvja” Lū Rīda jaunais kompaktdisks Ecstasy. Savulaik, protestējot pret ASV kongresā apspriežamo likumu, kas tiecās ierobežot necenzētu vārdu lietošanu rokmūzikā, „rokenrola dzīvnieks” Rīds uzrakstīja dziesmu Motherfucker, kurā vārds 'kongress' tika lietots ar nozīmi 'dzimumakts'. Tā teikt: „Sitiet mani, taču vārda brīvība man ir dārgāka!” Es domāju, ka tā ir politiska rīcība. Es gaidu katru jaunu dziesmu.

Savulaik es pārstāju interesēties par latviešu rakstniecību. Var jau būt, ka tā ir tikai sagadīšanās, bet tas notika apmēram tad, kad Andra Neiburga pārstāja rakstīt un mēs visi sākām „just līdzi” politikai. Es domāju, ka šobrīd situācija sāk normalizēties. Mēs sākam just līdzi mūsu hokejistiem un Renāram Kauperam. Mēs kliedzam: „Sarauj, Latvija!” un pēkšņi mīlam visus sev apkārt. Mani līdz asarām (pašam jāsmejas) aizkustina jauna izdevniecības Upe kompaktdiska iznākšana vai ziņa par Annas Vidulejas piedalīšanos Kannu festivālā. Es ceru, ka arī latviešu literatūra atkopsies. Ar laiku pāries patoloģiskā „interese” par politiku, kuras vistiešākais rezultāts ir patoloģiskā nesadarbošanās ar varu. Demokrātijas formula taču ir vienkārša līdz nelabumam: jo mazāks skaits cilvēku nodarbojas ar politiku, jo lielāks ir neliešu īpatsvars tajā. Un otrādi.

Līķmušu bezkaislība

Autors: Gundega Repše, rakstniece
Publicēšanas datums: Sestdiena, 2000. gada 10. jūnijs.
Rubrika: Kultūra (13. lpp.)

Atgriežoties Latvijā pēc garāka ceļojuma, man uznāk vājuma brīži, un es caurskatu prombūtnes laikā man sakrātās avīžu un žurnālu kaudzes. Tā arī šoreiz. Brīdi vilcinos, vai vērt vaļā «biezo oriģinālu bez kompromisiem», kā sevi dēvē Rīgas Laiks, vai nevērt. Pēdējā pusotra divu gadu laikā tas spējis mani dīvaini sakaitināt, saīgņot. Uz īsu brīdi, protams, kā jebkurš preses izdevums.

Esmu lāgiem sev uzdevusi jautājumus, kālab tā ar mani notiek, taču secinājumi vienmēr sanākuši tādi izvairīgi un neprecīzi. Sākot no tā, ka kāds domubiedru pulciņš, kas vīpsnā par visu (atskaitot sevi), kas ironiju lieto par vīģes lapu un savu selektīvo gaumi demonstrē īpatnēji atriebīgā (pret ko īsti?) un nekrofiliskā, taču dekoratīvā veidā, ka šis pulciņš gan sakās esam bez kompromisiem, taču īstenībā apkalpo arī politiski iekrāsotus interešu sektorus. Reizēm rafinētāk, reizēm paviršāk šis izdevums slēpj nicību pret «pārējiem», tomēr gadu gaitā, šķiet, nav pamanījis, ka vislielāko nicinājumu viņš jūt pret sevi. Domubiedru pulciņi kā jebkurš pulciņš vārgst ar sektantismu, viensētnieciskumu (kaut gan atvēziens ir visa plašā pasaule un jo īpaši kontraversālās dzīves puses), kas piesegts ar otrreizējā lietošanā palaistām intelektuālām kaprīzēm. Mani laikam īgno arī tas, ka šī loža «savējos» privātisko daudz nopietnākā veidā nekā nokritizētās Privātās Dzīves seklās pančkas.

Šis garais ievads nekad netiktu publiskots (manai personiskajai nepatikai taču nebūtu jāpropagandē R.L.), ja vien tajā pašā maija numurā es neuzdurtos kārtējai «kant» reklāmai. Teksts: Par patriotisku saucams tāds domāšanas veids, kad ikviens valstī (ieskaitot tās vadītāju) uzlūko kopību kā mātes klēpi un savu valsti kā dzimto augsni. Kā ilustrācija — sarkanbaltsarkans tamponu salikums. Divi tātad lietoti, vidējais — svaigs. Viedie reklāmģēniji — Liepnieks, Šlāpins & Rolšteins, kas par anekdoti devalvēja jēdzienu «mēs mīlam šo valsti», šķiet, bija arī autori treknai kakai un mušai «kant» sakarā, pret ko sacēlās vienīgi Normunds Naumanis.

Tagad nu pienākusi mana reize. Un man gribas brēkt: pietiek! Vairs nav runa par manu izvēli lasīt vai nelasīt šo žurnālu — veidotāji kā bezkaislīgas līķmušas pārnēsā grūti ārstējamu slimību. Es, protams, redzu pārgudro smaidu redaktoru sejās, ka esmu uzķērusies, ka viņu izaicinājums ir iedarbojies uz kādām tur manām apspiestajām jūtām un provocē liekulību, svētulību un puritānismu. Man — vienalga.

Bet es atļaujos teikt «nē» principā sieviešu vārdā, kuras gan pieradušas pie TV paketēm, spārniņiem un zilasiņu recekļiem kā kolektīvu, procesuālu izklaidi, tomēr dubultrasisms, kas izpaužas brīnišķīgajā patriotisma un mēnešreižu salikumā (ko par tām īstenībā šie trīs veči zina? Ak, varbūt viņi ir līdzi mocījušies savu sieviešu dzemdībās?) man liek gan kliegt, gan lūgties: Pietiek! Ļautiņi, mīļie!

Ja manā fizioloģiski intīmākajā vietā ar varu iebāž dvēseliski intīmāko (jūtas pret savu zemi), tad man ir sajūta, ka klusēdama es piedalos kolektīvā Brīvības pieminekļa apvemšanā savas kroplās brīvības vārdā.

R.L. priecājas par ļaudīm, kas spēj paskatīties uz visu no malas. Šlāpinam par lakmusa papīrīti kalpo Andras Neiburgas aiziešana no rakstniecības. Nezinu, ko Andra domā par viņas staipīšanu uz ideoloģiskās liestes, bet žurnāla veidotāji, šķiet, tik ļoti ir aizņemti ar malā būšanu, ka viņiem nav laika un varbūt arī spēju pārdzīvot un piedzīvot jūtas. Ir tikai atriebīga, komplekšaina un impotenta refleksija.

Man žēl. Man kauns. Es nespēju no malas.

Mierinošu roku uz pleca man uzliek Kārlis Skalbe.


Sleja par sleju

Autors: Andra Neiburga, rakstniece
Publicēšanas datums: Piektdiena, 2000. gada 16. jūnijs.
Rubrika: Kultūra (14. lpp.)

Šī sleja, kā iegājies, nav domāta diskusijai starp tās rakstītājiem, un laikam jau tas ir pareizs princips, lai nepārvērstu atvēlēto publisko laikraksta telpu autoru privātā sarakstē, kas droši vien būtu saistoša pašiem rakstītājiem, bet ne plašākam lasītāju lokam. Tomēr šo vienu reizi es atļaušos pārkāpt šo kārtību un atsaukties vai, pareizāk sakot, iebilst Gundegas Repšes viedoklim 10. jūnija slejā ar nosaukumu Līķmušu bezkaislība.

Atgādināšu, ka minētajā rakstā Gundega pievērsusies žurnālam Rīgas Laiks, un sev raksturīgā bezkompromisa kaismē un patosā apvaino tā veidotājus vienlaikus gan «malā stāvēšanā», gan «politiski iekrāsotu interešu sektoru apkalpošanā», kopumā «viensētnieciskumā, augstprātīgā ironijā un selektīvas gaumes demonstrēšanā nekrofili dekoratīvā veidā» (?), kā arī vēl sieviešu intimitātes tiesību rasistiskā pārkāpumā vienlaikus ar «Brīvības pieminekļa apvemšanu» publicistiski filosofiskā kant reklāmprojekta pēdējā laidumā — un tas nebūt vēl nav viss. Visa uzskaitīšana aizņemtu tieši visu šīs slejas apjomu.

Sākumā mans nodoms aprobežojās ar vēlmi uzrakstīt aizstāvības runu Rīgas Laikam.

Tomēr es pārdomāju, un ne jau tāpēc, ka baidītos tikt piepulcināta «sektantiskajam domubiedru pulciņam» (ar to domāti RL veidotāji), bet gan tāpēc, ka vāji argumentētu apvainojumu atspēkošana nav auglīgs pasākums — es domāju, žurnāls var sevi aizstāvēt pats — tai skaitā, ar savu lasītāju starpniecību, par ko ikviens var pārliecināties RL interneta mājas lapā ar adresi www.rigaslaiks.lv

Minētais raksts noveda mani pie pārdomām par Dienas kultūras lappusē iekoptās Slejas jēgu vispār. Slejā dažādu, galvenokārt kultūras profesiju pārstāvji ir aicināti īsā un koncentrētā formā paust savu viedokli par kādu viņiem — un tātad, pēc autoru domām, arī sabiedrībai — attiecīgajā brīdī nozīmīgu problēmu, un autoru izraudzīto tēmu diapazons svārstās no sadzīviskām, valodnieciskām līdz politiskām, no filosofiskām līdz kulturoloģiskām utt.

Viedoklis ir personīgs uzskats. Lai cik iejūtīgi pausts, jebkurš viedoklis (arī mans) riskē pārvērsties par pamācību, jo tā autoram, pat maskējoties ar visādām atrunām par subjektīvismu, savs viedoklis tomēr dziļi sirdī liekas tas pareizākais. Jautājums, kuru sev uzdodu, ir par viedokļa izteiksmes formu un citādi domājošo tiesībām palikt neapvainotiem.

Slejai, bez šaubām, ir publicistisks raksturs. Taču revolūcijas, par laimi (vai varbūt diemžēl — vērtējums te acīmredzot būs atkarīgs no personas mentalitātes), ir garām, un deklaratīvu uzsaukumu kā arī uzbrūkoši iznīcinošu epitetu stilistika man liekas šim laikam mazliet nepiemērota.

Starp citu, arī publiska klusēšana ir viedoklis.

Arī pozīcija «no malas», līdzko tiek publiskota, ir noteikta un savā ziņā pat aktīva — tātad ideoloģiska — pozīcija.

Izsakot viedokli, ir ārkārtīgi grūti nobalansēt uz robežas starp pieņēmumu un deklarāciju.

Augstākminētais kant projekts žurnālā Rīgas Laiks, kurš izmanto kakas un higiēniskos tamponus kā izteiksmes līdzekļus iemigušas apziņas modināšanai, mani nesajūsmina, taču arī neprovocē ne uz ko — nedz neordinārām pārdomām, nedz smiekliem, nedz svētu sašutumu.

Tas, kas mani satrauc vai, Gundegas vārdiem runājot, vienkārši «īgņo», ir ideoloģiskas, vēl vairāk — naidīgi provokatīvas un teju vai mērķtiecīgi kaitnieciskas nozīmes piešķiršana vienam vairāk vai mazāk veiksmīgam mākslas projektam. Mešanās uz barikādēm, kur barikāžu nav, vai arī mēģinājums tās radīt.

Salīdzinājumam atceros Vitas Matīsas bažas sakarā ar tautas patriotiski elektrizēto reakciju uz Latvijas hokeja komandas uzvaru pār Krievijas komandu. Pilnībā piekrītot teorētiskajai nostādnei, ka visumā šāda nekritiska masu eiforija ir bīstama, indivīda spriestspēju apdraudoša parādība, tomēr Latvijas tautu vienotajā priekā un lepnumā par savu valsti (un kaut arī tikai par hokeja uzvaru, nevis Nobela prēmiju literatūrā) es saskatu daudz mazāk bīstamības nekā uzskatā, ka kādam ir tiesības vilkt un propagandēt ideoloģiskas vai izteiksmes līdzekļu robežas jebkuram — veiksmīgam vai neveiksmīgam — mākslas projektam. Robežas novelk likums — tās ir rasu naida kurināšana, pornogrāfija utt.

Bet viedokli paust, protams, ir tiesības katram — kā no vidus, tā malas.