Praids

Var diezgan droši konstatēt, kurā brīdī šis vārds ienāca latviešu valodā uz palikšanu – 13. jūlijā masu medijos izskanēja paziņojums: „23. jūlijā, Rīgā pirmo reizi Latvijas vēsturē notiks geju, lesbiešu un biseksuāļu pasākums Rīgas Praids 2005.” Pāris dienas vēlāk jau pavisam ierasti bija paziņojumi par to, ka tā vai cita organizācija „apņēmusies nepieļaut geju praidu” utt. Aizgūts no starptautiski lietotiem geju un lezbiešu gājienu apzīmējumiem, angliski šis vārds nozīmē pašcieņu, lepnumu, arī labāko skolnieku klasē („Pēterītis ir mūsu lepnums”) un lauvu baru. Nevajag aizmirst arī šī vārda izcelsmi no latīņu pozitīvi noskaņotā pro. Praidisti jau pēc definīcijas ir drīzāk par nekā pret. Pašlepnums šajā gadījumā nozīmē to, ka homoseksuāli cilvēki nekaunas par savu piederību un ir lepni iet līdzās tādiem pašiem kā viņi. Jau vēlāk, kad šādi gājieni kļuva par tradicionāliem un pat rituāliem pasākumiem, praids nostājās līdzās tādiem jaunvārdiem kā reivs vai pārtija, kas savu nozīmi iegūst, pateicoties jaunai sociāli psiholoģiskai parādībai. Tas emocionālais piesātinājums, kas raksturīgs publiskam geju gājienam pilsētas ielās, acīmredzot, nav salīdzināms ne ar ko citu un ir pelnījis jaunu apzīmējumu. Te gan jāpievērš uzmanība tam, ka jebkurš spēcīgs jaunvārds ar laiku apaug ar pārnestām nozīmēm un veido atvasinātus terminus. Tā jebkas, kas savā fīlingā atgādina praida laikā izjusto saviļņojumu, var tikt nosaukts par praidīgu. „Vakar bija praidīgs koncerts!” „Baigi praidīgi nopeldējāmies!” „Es uz skolu vairs neiešu! Tur ir galīgi nepraidīgi!” Savukārt novecojušo un jau par smieklīgiem padarīto prozit un priekā vietā drīz vien mēs ar pašcieņu teiksim viens otram „Praidā!”