Nāve vienmēr ir tuvu

Ar komponistu Goranu Bregoviču sarunājas Ilmārs Šlāpins
Publicēts: žurnāla Rīgas Laiks 2004. gada decembra numurā

"Es nespēju saprast, kāda jēga ir strādāt, ja tev nav laika, ko nosist."


Rīgas Laiks: Vai jūs ticat tam, ka mūzika padara cilvēkus laimīgākus?
Gorans Bregovičs: Mūzika… māksla vispār nav nekas nepieciešams. Bez tās var izdzīvot. Tā ir kā sāls ēdienā. To var ēst, bet bez sāls nav diez ko garšīgi. Dzīve bez mākslas ir kā ēdiens bez sāls. Māksla nav sirds ķirurģija, kas var izglābt cilvēkiem dzīvību. Tā nav tāda acīmredzama lieta, taču, skatoties atpakaļ vēsturē, var redzēt, ka mākslai ir bijusi milzīga loma. Viss, ko mēs zinām par cilvēces evolūciju, ir zināms gandrīz tikai pateicoties mākslai. Vai mūzika padara cilvēkus laimīgus? Es nezinu. Ir cilvēki, kam patīk būt laimīgiem, klausoties mūziku, bet ir cilvēki, kam patīk būt bēdīgiem, klausoties mūziku. Dažreiz es rakstu jautru mūziku, bet citreiz – drūmu. Un vieniem patīk mana jautrā puse, bet citiem – mana drūmā puse. Atklāti sakot, es domāju, ka pasaule bez mūzikas būtu dīvaina.
RL: Jūs esat rakstījis ļoti dažādu mūziku – rokenrolu, filmu mūziku...
Bregovičs: Ar rokenrolu ir tā, ka tev vienmēr jātrāpa noteiktā mērķī. Tev jābūt atpazīstamam, atšķirīgam no pārējiem. To sauc par imidžu. Es esmu izgājis tam cauri un tagad cenšos rakstīt mūziku dabiski. Man ir pavisam vienkārši gabali kā Kalashnikof, bet ir arī lieli un garlaicīgi skaņdarbi simfoniskajam orķestrim. Ja tu būt godīgs, tu taču vienu dienu ēd maizi ar sviestu, bet citu dienu – kaut ko dārgu un smalku.
RL: Bet vai jūs esat izpratis mūzikas iedarbības psiholoģisko mehānismu?
Bregovičs: Es personiski tam nepiešķiru lielu nozīmi. Man mūzika ir astoņu stundu darba diena. Un es jums varu nosaukt desmitiem mākslinieku dažādās jomās, kas strādā ar šādu attieksmi. Es saprotu, ka tas īsti nesaskan ar parasto priekšstatu par mākslinieku kā cilvēku, kas gaida iedvesmu un tā tālāk. Es tam neticu, man tas ir kā zobu pasta, kad man to vajag, es vienkārši paspiežu un te tā ir! Ja, protams, tev ir kaut kas iekšā.
RL: Bet jūs vienmēr esat strādājis tikai par mūziķi, vai ne?

Bregovičs: Jā, es sāku spēlēt striptīza bāros, kad man bija sešpadsmit gadi. Man bija briesmīga un reizē skaista pieredze no 16 līdz 18 gadu vecumam. Es esmu redzējis vairāk kailu sieviešu nekā jebkurš cits pusaudzis manā vecumā.
RL: Tas bija Sarajevā? Legālos striptīza bāros?
Bregovičs: Jā. Mums tolaik bija legāli striptīza bāri. Tā bija savādāka iekārta nekā jums. Pēc tam es studēju filozofiju un socioloģiju, taču laimīgā kārtā pārtraucu to pēdējā mācību gadā. Jo tolaik, pabeidzot filozofijas studijas, bija jākļūst par marksisma pasniedzēju. Es biju patiešām nobijies no tā, ka man vajadzētu doties uz skolu un mācīt filozofiju astoņpadsmitgadīgiem jauniešiem. Es izbēgu šim liktenim pēdējā brīdī, mācoties pēdējā universitātes kursā. Jā, es nekad neesmu strādājis citu darbu kā vien bijis komponists.
RL: Kāpēc jūs izvēlējāties filozofiju?
Bregovičs: Kad man bija astoņpadsmit, es nokļuvu Itālijā. Tas bija tāds posms manā dzīvē, kad es izmēģināju pilnīgi visu – seksu, narkotikas, rokenrolu, līdz mielēm un atpakaļ. Kad tas bija cauri, es biju gatavs studēt. Un filozofija bija lieta, kas likās piemērota tādam zēnam kā man, kurš nav gatavs darīt neko nopietnu. Zini, kā ir ar filozofiju – tu sāc ar vienu jautājumu un beigu beigās nonāc pie daudziem. Man tas likās īsti piemēroti.
RL: Bet, vai ar mūziku jūs arī kaut ko neiemācat saviem klausītājiem?
Bregovičs: Nē, nu kas tur ko mācīt? Mūzika ir vissenākā valoda, katrs runā šajā valodā un dara to savā veidā. Tu nevari nevienam to iemācīt. Pat tad, ja tā ir klasiskā mūzika, kurā, šķiet, pastāv kaut kādi priekšstati par to, kā tā ir jāklausās, pat tur katrs atrod savu klausīšanās metodi. Iespējams, ka tas ir tāpēc, ka es nāku no komunistiskas valsts, bet es nesaprotu tos Rietumu mūziķus, kas uzskata, ka spēj mainīt pasauli ar savu mūziku. Jā, manā mūzikā arī ir nedaudz tās gaismas, kas apgaismo garo, tumšo ceļu uz labāku pasauli, taču tāda pati gaismiņa ir arī katra automehāniķa darbā. Iespējams, ka tā ir mana komunistu laiku bērnības trauma, taču man nav šīs ilūzijas par to, ka es varu izmainīt pasauli.
RL: Jūs joprojām atceraties tos laikus?
Bregovičs: Jā, atceros. It īpaši, kad paklausos to laiku mūziku, komunisma valstu rokenrolu. Tā bija patiešām nožēlojama mūzika, caurcaurēm nožēlojama. Taču sociāli tā bija miljoniem reižu nozīmīgāka nekā rokenrols Rietumos. Tā bija cita vērtību sistēma, cits domāšanas veids, kas kaut nedaudz, bet ienāca cilvēku apziņā. Es ceru, ka socioloģija reiz pievērsīsies šim fenomenam un novērtēs tālaika rokenrola ietekmi.
RL: Dienvidslāvijā bija arī pagrīdes ieraksti?
Bregovičs: Jā, un cilvēki nonāca cietumos par to, ko spēlēja. Es pats esmu bijis diezgan tuvu šai robežai. No šodienas viedokļa tas izskatās smieklīgi, taču toreiz tas bija tik svarīgi – mans dziedātājs koncerta pirmajā daļā iznāca baltā maršala formā, kā Tito, bet otrajā daļā pārģērbās melnā nacistu koncentrācijas nometņu uzrauga tērpā. Tie bija tikai sīki signāli, kas neko nemainīja, taču toreiz tie šķita svarīgi.
RL: Kā jums šķiet, kāpēc bērēs spēlē jautru mūziku, dejo un priecājas?
Bregovičs: Es nedomāju, ka viņi priecājas. Tas, varbūt, ir tūristiem paredzētajās izrādēs, bet bērēs cilvēki atnāk atdot godu mirušajam un uzspēlēt to mūziku, kas viņam patika dzīves laikā. Daudziem cilvēkiem mūzika ir nozīmīga viņu dzīves sastāvdaļa. Un, ja tā ir priecīga mūzika, tas nenozīmē, ka bēru dalībnieki priecājas. Viņi tikai atdod godu.
RL: Tas nav mēģinājums aizmirst par nāves tuvumu.
Bregovičs: Ziniet, tur, no kurienes es nāku, dzīves un nāves aplis ir tik paātrināts, ka nāve vienmēr ir tuvu. Tā ir tāda vieta, kas atšķiras no pārējās Eiropas, dīvaina vieta. Bet es vienmēr esmu domājis par to, cik skaisti ir tas, ka tie paši čigāni, kas spēlē kāzās, spēlē arī bērēs. Skaisti, ka divos vissvarīgākajos brīžos vieni un tie paši cilvēki spēlē šo svarīgo mūziku. Tāpēc mani vienmēr ir fascinējuši čigānu pūšaminstrumentu ansambļi.
RL: Ziniet, tibetiešiem ir tāda tradīcija – dziedāt pie mirstoša vai tikko miruša cilvēka auss īpašu tekstu, lai noskaņotu viņa apziņu nomirt pareizā veidā.
Bregovičs: Šīm kontemplatīvajām tautām viss ir vairāk vai mazāk racionalizēts, bet pie mums, Balkānos, viss ir daudz primitīvāks. Viss ir saistīts ar ēšanu un dzeršanu. Būtu interesanti papētīt tautu kultūru vēstures atšķirības, izejot no tā, kādas narkotikas vai alkoholu tās lieto. Balkānos dzer ļoti primitīvu plūmju destilātu, kura sastāvā ir diezgan daudz metilspirta. Ja to lieto tūkstots gadus, tas ietekmē arī ģenētisko kodu, droši vien tas atšķiras no Āzijas tautām, kas tūkstošiem gadu lietojušas opiju.
RL: Vai jūs jūtat šo ģenētisko kodu arī savā domāšanā?
Bregovičs: Mans tēvs bija pulkvedis un daudz dzēra, bet es neatbalstu pārmērīgu alkohola lietošanu. Vienīgā vieta, kur es dzeru, ir uz skatuves. Man ir kontrakts ar Jack Daniel’s ražotāju un es koncertos vienmēr dzeru tikai šo viskiju. Jo tā ir vieta, kur man ir priecīgi.
RL: Kāpēc tieši Jack Daniel’s? Tas, šķiet, bija arī Mika Džegera problēmu cēlonis.
Bregovičs: Tāpēc, ka to var dzert bez ledus un tīru!
RL: Vai tagad, pēc kara Dienvidslāvijā, cilvēki izjūt nepieciešamību aizmirst par to? Aizmirst, lai piedotu?
Bregovičs: Piedot ir nepieciešams. Aizmirst – nav iespējams. Viņi nav aizmirsuši Otro pasaules karu, kur nu vēl šo. Ziniet, visai pasaulei jāiemācās piedot, ja tā grib turpināt eksistēt. Ir skaidrs, ka nākotnē kultūra būs jaukta. Ekskluzīvas kultūras, ekskluzīvas rases ir beigušās divdesmitajā gadsimtā. Mums būs jādzīvo kopā un tas nozīmē piedot ļoti daudz ko. Ja mēs gribam turpināt. Tās ir vissvarīgākais, kas jāiemācās šajā gadsimtā – aizmirst pagātni, sadzīvot ar atšķirīgo. Tās ir vissarežģītākās zināšanas, kas mums būs jāapgūst 21. gadsimtā.
RL: Kad es biju Sarajevā, mani šokēja, cik skaista ir vecpilsēta – visdažādāko kultūru sajaukums cieši blakus, un turpat līdzās tās sašautās ēkas. Kā tas bija iespējams tieši šajā vietā?
Bregovičs: Sarajeva ir ļoti skumja vieta un vienmēr tāda bijusi. Piecsimts gadus tā bija unikāla robežšķirtne, kas atdalīja katoļus, pareizticīgos un musulmaņus. Pēc Otomāņu impērijas sabrukuma, Austroungārijas karaspēks, kas pārvaldīja Bosniju, bija tas pats, kas tagad ANO miera uzsturēšanas spēki. Skumjākais šajā pēdējā karā ir tas, ka nenotika pilnīgi nekas jauns. Tas bija tas pats vecais karš. Precīzi tas pats. Skumji ir ieiet divdesmit pirmajā gadsimtā ar divsimt gadus vecu karu. Un tas nav beidzies. Ja ārvalstu karaspēks aizies, piecu minūšu laikā karš sāksies no jauna.
RL: Un nav nekādas iespējas to pārtraukt?
Bregovičs: Varbūt, Eiropa šobrīd kļūst savādāka. Ja Eiropas Savienība iekļaus Turciju, tas varētu mainīt situāciju Balkānos. Balkāni sākas Vīnē un beidzas Stambulā – tā ir mana emocionālā teritorija. Bet tā ir biedējoša teritorija.
RL: Vai jūs jūtat, ka pasaulē būtu vietas, kas radošā ziņā ir īpašas – tādas kā Parīze, Berlīne, Ņujorka?
Bregovičs: Nezinu, es apmetos Parīzē, jo es biju mākslinieks trimdā. Un Parīze ir tāda vieta, kur mākslinieks var pārlaist sliktus laikus. Tā deva patvērumu Dostojevskim un Pikaso. Tā ir vieta, kas saprot ārzemnieku mākslu. Parīzes māksla ir ārzemnieku māksla. Kaut kādā ziņā Ņujorka arī ir tāda, taču mēs tur neizturējām ilgāk par sešiem mēnešiem. Tas bija par smagu. Ņujorkā visu laiku ir jāstrādā, bet es nespēju saprast, kāda jēga ir strādāt, ja tev nav laika, ko nosist. Ņujorkā ir grūti atrast cilvēkus, kas gatavi tērēt laiku atpūtai. Mēs atgriezāmies Parīzē. Francijā cilvēki prot atrast balansu starp nekā nedarīšanu un strādāšanu, tādu cilvēcisku balansu. Komunistu sabiedrībā darbs vienmēr ir tāds kā piespiedu darbs, lai vēlāk izklaidētos, bet Francijā ir atrasta tāda strādāšanas tehnoloģija, kas ļauj saglabāt cilvēcīgu attieksmi. Protams, es esmu lokāls komponists un es nekad neesmu strādājis vienatnē, man ir vismaz četri asistenti. Kad es strādāju, man apkārt jābūt cilvēkiem. Problēma ir tā, ka civilizēti cilvēki dejo pie ritma viens-divi, viens-divi-trīs, kas ir valsis, līdz viens-divi-trīs-četri. Bet es esmu no zemes, kur tiek dejots viens-divi-trīs-četri-pieci-seši-septiņi un līdz pat trīspadsmit. Un nabaga frančiem ir jāskaita līdzi. Ir grūti strādāt ar cilvēkiem, kas visu laiku skaita līdzi. Tāpēc man ir jāstrādā Belgradā.
RL: Kas Belgradā ir tāds īpašs?
Bregovičs: Man tā ir loģiski vienīgā lielā pilsēta starp Vīni un Stambulu. Vienīgā pilsēta, kurā dzīvo vairāk kā miljons cilvēku. Tur ir atšķirība. Neviens nepievērš tev uzmanību, ja tu esi viens no miljona. Es tur jūtos komfortabli, man nav ne par ko jādomā. Lielā pilsētā tev ir izvēle – ja tu nevēlies kādu cilvēku satikt, tu viņu vari vairs nekad neredzēt. Mazā pilsētā tas nav iespējams. Bez tam tur ir lietas, kas mani interesē. Mani mīļākie dziedātāji dzīvo Belgradā, man tur patīk. Nekā īpaša tur nav. Belgradā nav noticis nekas īpašs mākslas vai mūzikas vēsturē.
RL: Vai jūs saprotat čigānus? Vai jūs pats jūtaties kā čigāns?
Bregovičs: Gluži tāpat kā ikviens no mums. Katrs kaut reizi savā dzīvē ir gribējis kļūt par čigānu. Alegoriskā nozīmē čigāns nozīmē to pašu, ko kovbojs. Tās ir citas vērtības, cita laika skaitīšana. Katrs gribētu kaut uz vienu dienu kļūt par čigānu, taču ir grūti pateikt, vai viņus ir iespējams saprast. Es esmu daudz laika pavadījis kopā ar čigāniem, manā orķestrī spēlē čigāni, taču... Ziniet, es esmu bijis boksa kluba prezidents, mani fascinē viss vecmodīgais. Ideja par diviem puišiem, kas nostājas viens pret vienu, skatās acīs un cīnās pēc noteikumiem – tā ir ļoti sena ideja. Un kaut kas līdzīgs ir ar čigāniem. Pat Francijā, kur viņiem ir iespēja iet skolā, tikt pieņemtiem sabiedrībā, pat tur viņi paliek malā. Ir kaut kas, kas neļauj tikt adaptētiem. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc čigānu pasaule ir tik valdzinoša. Kad turki iekaroja šo reģionu, viņiem bija vajadzīga armijas mūzika pretinieku iebiedēšanai. Un vienkāršākais, ko varēja izdarīt, bija nopirkt čigāniem taures, jo viņi vienā vakarā varēja iemācīties uz tām spēlēt. Tā radās šie ansambļi. Un čigānu pūšaminstrumentu mūzika no Balkāniem ir pēdējā patiesi dzīvā čigānu mūzika. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs. Ja paskatāmies uz krievu čigānu mūziku, vai uz ungāru, rumāņu čigānu mūziku – tā ir mirusi, jo tā ir restorānu mūzika. Pirms vairākiem gadsimtiem tā kļuva par restorānu mūziku, tāpat kā džezs. Tā ir nogalināta! Tiklīdz mūzika nokļūst restorānos, tā ir beigusies. Jo cilvēkiem tur ir jāēd. Tehnoloģiski nav iespējams ievest restorānā pūšaminstrumentu ansambli. Jo viņiem ir periodiski jāizspļauj siekalas, kas sakrājas, spēlējot. Iedomājieties piecpadsmit čigānus, kas spļaudās ap jūsu galdu, kamēr jūs ēdat! Tā viņi izdzīvoja. Pat kāzu viesībās viņi nekad nespēlē gari. Viņi ierodas ballītes vidū, nospēlē pusstundu un pazūd.
RL: Vai ir grūti kļūt par čigānu? Panākt, lai viņi tevi pieņem.
Bregovičs: O, tas ir ļoti komplicēti. Bet, vai viņi mani pieņem – es domāju, ka jā. Viņi spēlē daudz ko no manas mūzikas. Viņi pelna ar to, ka spēlē manas dziesmas. Dažas no tām jau tiek uzskatītas par tradicionālām čigānu dziesmām, jo visi jau ir aizmirsuši, kas tās sarakstījis. Tas ir labākais, ko komponists vispār spēj iedomāties. Un ziniet, es vairs nerakstu savā dzimtajā valodā. Jo valoda, kurā es uzaugu, serbu-horvātu valoda ir mirusi. Tas bija mēģinājums atrast kopīgo, kas ir šajās valodās, bet pēc karā tā tika sadalīta starp serbu, horvātu un bosniešu valodām. Tāpēc jau desmit gadus es rakstu čigānu valodā. Tā ir pēdējā kopīgā valoda, kas tiek runāta visā šajā reģionā. Un tad vēl es rakstu izdomātā valodā. Pagājušogad es sarakstīju čigānu operu, ko varētu spēlēt čigānu orķestri. Faktiski, tā ir adaptācija no scenārija filmai, ko es sākšu filmēt nākamgad.
RL: Vai čigānu mūzika vienmēr ir kolektīva?
Bregovičs: Svarīgākais, ko var pateikt par čigānu mūziku, ir tas, ka tā ir moderna mūzika. Čigānu galvenā nodarbošanās vienmēr ir bijusi izdzīvošana. Un, lai izdzīvotu, viņiem bija jākļūst eklektiskiem. Strādājot ar čigāniem rodas iespaids, ka viņi vienmēr ir moderni. Viņi izturas pret mūziku tāpat kā pirms simtiem gadu – kā pret kaut ko, kas pieder visiem. Tāpat kā pati daba. Viņiem tā nav problēma – nozagt spāņu harmoniju, nozagt turku melodiju, aizņemties arābu ritmu. Tas ir visdabiskākais veids, kā radīt mūziku.
RL: Vai jums patīk filmas, kurām esat rakstījis mūziku?
Bregovičs: Dažas, jā. Citas, nē. Problēma jau ir tā pati, ka tad, kad tu ej uz kinoteātri. Ir jāiet reizes simts, lai ieraudzītu vienu labu filmu. Tā pati iespējamība ir tad, kad tu raksti filmu mūziku. Enjo Morikone sarakstīja mūziku vairāk kā trīssimt filmām, taču, ja viņš gribētu būt godīgs, savā biogrāfijā viņam vajadzētu pieminēt ne vairāk par desmit. Ar filmā ir sarežģīti. Ziniet, sākumā scenārijs ir perfekts, pat filmēšanas laikā viss ir okei, bet tad piepeši viss sabojājas. Ir tik sarežģīti uztaisīt labu filmu, tas ir vairāk veiksmes, nevis talanta jautājums. Es esmu redzējis pilnīgus mēslus, ko radījuši mani mīļākie režisori. Tā Polaņska filma Devītie vārti! Kaut kas briesmīgs! Kauns viņam! Cilvēks, kurš radījis Makbetu, uztaisījis šo mēslu? Es pats esmu strādājis pie vienas angļu filmas, kas sākumā visus sajūsmināja – apburošs sešpadsmitā gadsimta stāsts par vecākiem, kas rūpējas par slimu meitu. Ārsts viņiem pasaka, ka meitene slimo, jo viņai apkārt ir mežonīga daba, bet sakopts dārzs, sakārtota daba sakārtotu smadzenes un izārstētu viņu. Tad vecāki nolīgst dārznieku, kas iekārtotu pareizu parku, sākas mīlestība utt. Tur bija lieliski angļu aktieri – Evans Mekgregors, vislabākie producenti, patiešām pamatīgs darbs. Un beigās viņi to pat ne reizi neparādīja kinoteātros! Kļūda bija dārzā. Dārzs nebija īsti labs. Tāda sīka lieta, bet sabojāja visu filmu. Tā ka es savā biogrāfijā ielikšu kādas četras piecas filmas, kuras mani bērni varētu noskatīties, taču nezinu, vai turpināšu strādāt šajā jomā. Viņiem patiesībā vairs nemaz nevajag mūziku, filmām nevajag mūziku. Tā viņiem tikai traucē! Viņiem vajag ilustratīvu mūziku, viņi paniski cenšas gūt panākumus, tāpēc filmē vienīgi pēc kanoniem, nedodot ne mirkli atvilkt elpu. Ļoti reti tur ir vajadzīga īsta mūzika Ļoti reti.
RL: Bet kā tad Nīls Jangs, kurš spēlēja dzīvu mūziku virsū Džārmuša filmai Mironis?
Bregovičs: Jā, es zinu. Es noliecu galvu to producentu priekšā, kas ir gatavi pazaudēt naudu, riskējot ar kaut ko tādu – ļaut Nīlam Jangam divas stundas spēlēt elektrisko ģitāru. Bet tā nav ar tipveida Holivudas produkciju. Es nespēju iedomāties mūsdienu komponistu, kurš spēj sacerēt divas stundas viena mēneša laikā. Bet tas ir tipiskais Holivudas laika grafiks. Man paveicās strādāt ar režisoriem, kas neiekļāvās šajā grafikā, kas varēja atļauties strādāt lēnām. Un manos ierakstos apmēram puse ir tā mūzika, kas skan filmā, otra puse ir mūzika, kuru es esmu sacerējis, lai tas kopā veidotu labu albumu. Tas, pie kā es esmu strādājis laikā, kad tapa šī filma. Tāpēc koncertos es mēdzu spēlēt tā, kā tas izklausījās, pirms tika sagriezts un salīmēts filmas vajadzībām. Parasti filmai mūziku izvēlas režisors, un labi, ja viņam ir talants. Kas ir talants? Tā ir spēja atšķirt svarīgo no nesvarīgā. Talantīgs režisors nekad neiejauksies manā darbā, bet atnāks tikai tad, kad es būšu pabeidzis. Tas ir tāpat kā atdodot mašīnu remontā, ja jūs visu laiku stāvēsiet līdzās un dosiet padomus, automehāniķis jūs nošaus! Talantīgs režisors neiejauksies, jo viņš saprot, ka tā ir pēdējā iespēja ieraudzīt savu filmu tā, it kā redzētu to pirmo reizi – tajā brīdī, kad tai tiek pievienota mūzika.
RL: Kā jūs izskaidrojat etniskās mūzikas popularitāti pēdējos desmit gados?
Bregovičs: Pasaule ir kļuvusi savādāka. Skatoties televizoru, jūs sākat domāt, ka vienīgā mūzika, kas eksistē, ir tā, ko rāda televizorā. Taču tā nav tiesa. Es esmu pārdevis piecus miljonus ierakstu pēdējos desmit gados. Korejā, Jaunzēlandē, Islandē – visur. Ir skaidrs, ka pasaule nav tik idiotizēta, kā izskatās televizorā. Cilvēki ir ieinteresēti dzirdēt tādus komponistus, kāds esmu es – lokālu mūziku. Man paveicās, ka esmu piedzimis šajā laikā. Ja es būtu piedzimis pirms simt gadiem, es tā arī būti palicis vietējas nozīmes komponists. Šodien cilvēki ir zinātkāri. Pat tādi komponisti kā Arvo Pērts atrod savu klausītāju visā pasaulē. Mana mūzika ir tālu no meinstrīma, bet viņa mūzika ir pavisam tālu no tā. Vai, piemēram, Gurecka mūzika. Un te pēkšņi jūs lasāt interviju ar reperi Puff Daddy, kurš paziņo, ka viņa pēdējo ierakstu visvairāk ir ietekmējusi Gurecka mūzika! Pasaule nav tik vienkārša, kā izskatās televizorā.
RL: Mūsdienās ir kļuvis daudz vieglāk tikt klāt mūzikai, kas rodas otrā pasaules malā.
Bregovičs: Arī agrāk tas notika. Strādājot ar dziedātājiem no Sicīlijas, Korsikas, Horvātijas, Gruzijas, es dzirdu, kā mūzika ir ceļojusi no vienas vietas uz otru – kopā ar tirgotājiem, ceļojošajiem mūziķiem. Bet agrāk bija vajadzīgi gadsimti, lai veiktu to ceļu, kas tagad tiek paveikts vienā mirklī. Un pirmo reizi cilvēces vēsturē mazas kultūras ietekmē lielo kultūru attīstību.
RL: Tad jau jūs nebaidāties no globalizācijas?
Bregovičs: Protams, mēs tiekam globalizēti. Taču es nedomāju, ka jūs savās kāzās spēlēsiet MTV mūziku. Jūs taču neēdīsiet Makdonaldā, ja būsiet patiešām izsalcis. Ir lietas, kas izdzīvos. Tas, ka mēs kļūsim līdzīgāki, nenozīmē, ka mēs staigāsim uniformās. Es nesaprotu cilvēkus, kas visu laiku runā par to, ka šī pēdējā minūte un pasaule tūlīt ies bojā. Tā nav tiesa, pasaule ik brīdi kļūst labāka. Salīdziniet to, kas ir tagad ar pasauli pirms piecdesmit gadiem! Tās nav salīdzināmas. Tagad ir labāk.
RL: Jūs daudz ceļojat?
Bregovičs: Daudz par daudz. Man ir simt piecdesmit līdz divsimt koncertiem gadā. Taču man tas patīk. Vienreiz man bija gana un es aizgāju pensijā – kad pārtraucu rokenrola grupas darbību. Ziniet, tur visam bija jābūt skaļam un pārspīlētam, tas prasīja par daudz enerģijas. Vēlāk, jau pēc čigānu ierakstiem mans aģents centās mani pārliecināt atsākt koncertus, taču man likās, ka tas būs par smagu. Taču reiz, klausoties, kā Balanesku kvartetu izpilda manus stīgu kvartetus Romā, es sapratu, ka var taču spēlēt arī šādi – bez pastiprinātājiem, bez jebkādiem ortopēdiskiem palīglīdzekļiem. Un tā es tagad uzstājos – sēžu uz skatuves, nedaudz iedzeru un spēlēju. Bez īpaša sasprindzinājuma.
RL: Tad jau jums dzīvē ir paveicies!
Bregovičs: Man vienmēr ir veicies. Kopš sešpadsmit gadiem spēlēt striptīza bārā un ne reizi nesaķert sifilisu vai AIDS! (smejas)