Cilvēks vienmēr bijis simbolisks dzīvnieks un šo noslieci realizējis ne vien grāmatu lasīšanā vai televīzijas seriālu aplūkošanā, bet arī visneparastākās ikdienas parādībās. Domāšana simbolu enciklopēdijas ietvaros palīdz un vienkāršo dzīvi, it īpaši tad, ja tās izskaidrojumi nav atrodami virspusē.

Viens no šādiem ērtiem simboliem un realitātes aizsegiem ir migla, kas pēdējās dienās bija nolaidusies Rīgas pilsētas gleznainajās ielejās. Migla simbolizē neskaidrību par nākotni, neskaidrību, ko amerikāņu tauta centusies atgaiņāt, no diviem ļaunumiem izvēloties pazīstamāko, bet mēs, eiropieši vienmēr esam vērtējuši augstāk par mānīgo, racionalitātes iekrāsoto skaidrību. Miglā tīts izrādījies Jasira Arafata nāves brīdis, vieni domās to jau sen ir apbedījuši, bet citi spītīgi atsakās atzīt, ka tautas vadonis ir tikpat mirstīgs kā jebkurš cits.

Tautu kolektīvās apziņas stūrīšos mīt pārliecība par to, ka vadoņa veselība, liktenis un labsajūta ir cieši saistīti ar valsts un nācijas likteni. Tas izskaidro, kāpēc Krievijas vēlētājs savulaik tik viegli nomainīja alkohola sabeigto Borisa Jeļcina simbolisko ķermeni pret neizskatīgo, bet jauneklīgi veselīgo džudistu un slēpotāju Vladimiru Putinu. Kaut kādā ziņā simboliska ir arī Džordža Buša dumiķīša loma — tiem, kā zināms, parastās slimības iet ar līkumu. Bet neskaidrību par savu nākotni un līdz ar to — zināmu drošību par savu personisko veselību cenšas uzturēt Latvias Radio ģenerāldirektors Dzintris Kolāts, jau kuro reizi izplatīdams baumas par drīzu un nekonkretizētu aiziešanu no amata.

Miglaina neskaidrība ne vien uztur mītu par vadoņu rīcības neizskaidrojamību, bet arī valdzina. Tikai parastajiem cilvēkiem skaidrs, ko viņi darīs šodien un rīt. Tur jau tā parastība slēpjas — ikdienas dzīves paredzamībā. Un nav ko pārmest politiķiem tieksmi nestāstīt savus plānus, ja nav citu iemeslu, tad noslēpumainība viena pati jau piešķir zināmu nozīmību tam, ko šie cilvēki dara. Migla nomierina un satrauc. Tas ir, nomierina ar to, ka rada tik tikko tveramu uzbudinājumu, jo skaidrs, ka nekas bīstams tur miglā nevar slēpties, bīstamo jau mēs būtu pamanījuši uzreiz.

Daudz uztraucošāk būtu bijis ieraudzīt visu līdz galam un saprast, ka nekas, pilnīgi nekas nozīmīgs tur priekšā nav atrodams. Labāk vēl kādu brītiņu nezināt, kāda būs nākamā valdība, jo visas iepriekš paredzamās shēmas burtiski nogalina ar savu garlaicību. Labāk pagaidīt nedaudz un pasēdēt uz lievenīša. Ne velti Jurija Noršteina filma par ezīti miglā ir tikusi atzīta par visu laiku labāko multfilmu — bez šaubām, arī ceļš, kas ved miglai cauri, ir tikai un vienīgi simbols.

5. novembrī 17.00 Kongresu Namā atvērsim izstādi
Trešās paaudzes reklāma Rīgas Laikā

Amerikāņi ir tāda patētiska tauta. Līdz asarām acīs nopietns bija Džordžs Bušs juniors, kad saprata savu vēsturisko izdevību kļūt par nācijas un armijas virspavēlnieku, līdz asarām acīs nopietns ir ciniskais Eminems, aicinot amerikāņus 2. novembrī balsot pret šādu prezidentu.

Videoklipā, kas strauji izplatīts tikai pāris dienu pirms vēlēšanām, viņš vēršas pie parastajiem, krāsainajiem amerikāņiem, tiem, kas tiek pazemoti uz ielām, sūtīti uz Irāku un izlikti no dzīvokļa par nemaksāšanu: «Ļaujiet man vienkāršot atskaņas, lai daudzkāršotu skaļumu.» Klips sākas ar lidmašīnas ietriekšanos aizkadrā, Osama bin Ladens tajā parādīts kā telestudijas butaforija, kas piesedz politiķu patiesos nodomus, bet repera vadītais koncerta pūlis pretstatīts glīti ģērbtajiem ģimeniskajiem pārīšiem no augstākās sabiedrības. Beigās gan Eminems novelk savu melno kapuci un paliek uzvalkā ar kaklasaiti, taču arī tā ir tikai kamuflāža, lai iekļūtu balsošanas iecirknī.

Šaubos, vai kāda pilsoņu kara laikā propaganda ir bijusi kaut uz pusi tik taisnprātīga, cik šajā rudenī ASV, vārda brīvības un demokrātijas citadelē. Gatavs sagraut visu, Eminems atstāj plīvot zvaigžņoto karogu un apgalvo: «Mēs esam šobrīd stiprāki nekā jebkad agrāk.»

Pavisam cits cilvēks, vecs un patētisks amerikāņu nopietnās mūzikas komponists Stīvs Reihs, uz jautājumu, kas viņš ir vairāk — amerikānis vai ebrejs, tepat Rīgā man teica: «Piecdesmit pret piecdesmit, es esmu ebrejs, un es esmu amerikānis, es esmu lepns par savu valsti un šobrīd — vairāk nekā jebkad agrāk.» Kas tas ir par dīvainu statistikas likumu, kas liek amerikāņiem atkal nostāties uz piecdesmit procentu barjeras, nespējot izšķirties — par vai pret sevis pašu knapi ievēlēto prezidentu? Vai tomēr tas ir psiholoģisks «man ir tiesības būt arī pret» mehānisms? Vai kolektīvās bezapziņas drošības barjera, kas cenšas nepieļaut galējību diktētu lēcienu nezināmajā? Stīva Reiha skaņdarbā «City Life» tiek izmantoti semplēti ieraksti no ugunsdzēsēju rāciju sarunām 1993. gada 26. februārī, kad Pasaules Tirdzniecības centrs tika uzspridzināts pirmo reizi. Toreiz gāja bojā «tikai» seši, bet ievainoti tika tūkstoš cilvēku.

Latvieši, gluži pretēji, ir sentimentāli, nevis patētiski. Ar asarām acīs mēs pasmīkņājam par valdības krišanu un turpinām garlaikoti skaitīt autoavārijās bojāgājušos. Ja amerikāņi ik brīdi gatavi pieņemt izšķirīgo lēmumu, latvieši jau sen pieņēmuši par neizbēgamu likteni savu riskanto ceļu naktī uz gājēju pārejas. Viegla un ātra nāve vienmēr ir bijusi mūsu nepiepildīto ilgu objekts. Tikai dzīve mums ir lēna un sāpīga.

Viss divdesmitais gadsimts pagāja, augstos līmeņos spriežot par mītu nozīmi cilvēka uzvedībā un domāšanā. Ernsts Kasīrers, Rolāns Barts, Aleksejs Losevs un daudzi citi būvēja teorijas par mītu rašanos, attīstību un demitoloģizācijas iespējām. Arī vēsture palīdzēja – ar krāšņu mūsdienīgu mītu birumu. Un drīz vien mīta teoriju un praksi piemeklēja tāds pats liktenis kā jebkuru citu mītu. Tā kļuva viegli atmaskojama un grūti atmetama.
Pirmais, kas ir pamanāms uzreiz, ir tas, cik ērti lietot mīta jēdzienu, runājot par jebkuru lietu, parādību vai stāstu. Paši teorētiķi nekad nav slēpuši to, ka „par mītu var kļūt jebkas”, tātad – jebko var nosaukt par mītu. Gluži tāpat, kā mitoloģiskās domāšanas izmantošana ir saistīta ar ērtumu, ar sava veida domāšanas ekonomiju, arī mīta teorijas piemērošana katrai konkrētai sarunas tēmai, ir tikpat ērta. No vienas puses, ir iestājusies situācija, par kuru sapņoja Rolāns Barts – nosaucot mītu par mītu, cilvēki iegūst reālu iespēju atbrīvoties no tā varas, „nozagt valodu atpakaļ”. Taču nosaucot par mītu jebko, šī iespēja tiek pazaudēta vispārējā demitoloģizācijas jūklī. Pavisam nesen mums bija lieliska iespēja vērot, kā politisko diskusiju gaisotnē dzima gan „mīts par Latvijas labklājību Eiropas Savienībā”, gan tikpat viegli identificējams „mīts par Latvijas suverenitātes zaudēšanu Eiropas Savienībā”. Turklāt, neatkarīgi no tā, kādi ir vai būs reālie ieguvumi un zaudējumi, abi šie stāsti ir mitoloģiski savā formā un funkcijās.
Politisko tehnologu un sabiedrisko attiecību speciālistu apgūtā „mītu arhitektūra” ik dienas rada situācijas, kurās katram mītam tiek pretstatīts pretmīts, un to, kurš no abiem gūs sabiedrības vairākuma uzticību, nosaka nevis atbilstība realitātei vai ieguldītās naudas apjomam, bet gan atbilstība šī paša vairākuma domāšanas struktūru ieradumam – „valdošajiem stereotipiem”, „arhetipiem” un citām domājamām formām. Vienīgā atšķirība no pavisam nesenās pagātnes ir tā, ka plašsaziņas līdzekļu ietekmē sabiedriskās apziņas ieradumiem ir nācis klāt ieradums „demitoloģizēt” ikvienu stāstu.
Labi zinot, ka „latviešu tautas strādīgums” ir tāds pats mīts kā „700 gadu ilgās verdzības iepotētais kūtrums”, es tomēr izvēlos to, kurš ērtāk paskaidro konkrētajā sarunā izmantotos faktus. Gluži mitoloģisks ir kļuvis stāsts par to, kā Latvijas laukos ir neiespējami atrast cilvēku, kurš gribētu strādāt normālu darbu. Par to sūkstās ikviens uzņēmējs vai vienkāršs privātmājas īpašnieks, kas sadomājis pielabot pirtiņai jumtu. Tajā pašā laikā ikvienā pagastā jums ar tādu kā kautrīgu lepnumu pateiks, cik daudzi no vietējo vidusskolu beigušajiem ir aizbraukuši strādāt uz Īriju, Vāciju vai „pat uz Ameriku”. Te jūtams, kā vēl turpina darboties bērnībā dzirdētais mīts par „došanos laimi meklēt uz tālām zemēm”. Un tas, ka pasakās moralizējošais nobeigums stāsta par laimes neatrašanu un atgriešanos, iespējams ir tikai sava veida attaisnojums patriotiskāk noskaņotai sirdsapziņai – sak, es jau tikai strādāju, lai atgrieztos. Es jau kā latvietis.
Bet, varbūt, mūsdienu cilvēks vairs nemaz neprot dzīvot savādāk, kā vien balansējot uz divu pretēju mītu šūpolēm?

Viena no grūtākajām lietām, ko dzīvē mācīties, ir pieticība. Šķiet, ka tas ir tikums, kas reti iedzimst. Pieticība ne vien ēdiena un apģērba izvēlē vai ikdienas tēriņos, bet arī pieticība attieksmē pret citiem, saviem tuvākajiem un tālākajiem.

Pieticība ir vispretrunīgākais jēdziens tirgus sabiedrībā jeb kapitālismā. Tā palīdz kapitāla uzkrāšanā, taču traucē tirgus paplašināšanā. Sanāk, ka plaukstošā sabiedrībā bagātajiem jābūt pieticīgākiem par nabagajiem. Taču pieticību vienlīdz grūti iemācīties gan bagātam, gan nabagam, jo tā nav tikai dzīvesveida izvēle — nav jau tā, ka zelta vidusceļš itin visur būtu optimāls un racionāli pamatots.

Dažreiz radikāla askēze vai visu pieejamo resursu izmantošana ir pareizāka izvēle. Ir sfēras, kur maksimāla slodze stimulē organisma mobilizāciju, tā, piemēram, runā badošanās medicīnas aizstāvji — ka ķermenis ekstremālos apstākļos spēj tikt vaļā no neārstējamām slimībām, ka labāk neēst vispār, nevis ēst nepareizi. Bet ne par medicīnu es gribēju parunāt. Es par to pieticību, kas parādās attiecībās un uzskatos. Par pieticību, kas izpaužas lepnības trūkumā un iecietībā pret citiem.

Un arī te ir svarīga, šoreiz — morāla, dilemma, kas kaut reizi dzīvē bijusi jāatrisina ikvienam cilvēkam — ko darīt situācijās, kad redzam, ka otrs rīkojas slikti? Ļaut viņam to darīt nozīmētu vairot ļaunumu pasaulē, kļūt par līdzdalībnieku un veicināt šā cilvēka nesodāmības izjūtu. Bet arī neļaujot un iejaucoties nav nekādas garantijas, ka manai rīcībai būs pozitīvs rezultāts. Pat pieņemot nodomu un rīcības pilnīgu saskaņu, mērķu un rezultātu atbilstību, man nav nekādas garantijas, ka mani uzskati par labo ir pareizāki par jebkuriem citiem.

Protams, ir tā saucamie vispārpieņemtie uzskati, tradicionālās morāles normas, likumi un kārtība, galu galā, taču reālās dzīves situācijas ir daudz sarežģītākas par desmit baušļiem vai pārsimt Krimināllikuma pantiem. Mēs nekad neuzzināsim, vai rīkojāmies pareizi, pieļaudami Irākas kara sākumu vai koku nociršanu Tērbatas un Lāčplēša ielas krustojumā. Bet mēs taču to pieļāvām, vai ne? Vismaz šajā situācijā, kurā atrodamies mēs, pie interneta sēdošie, — mēs esam tikai divi: no vienas puses ir ziņa, fakts, no otras puses — mēs. Un neviens nav vairāk vai mazāk atbildīgs par to, kas noticis.

Interneta portālos komentāru autori parasti ir tie, kas par savu pārliecību ir vispārliecinātākie. Iespējams, tas ir tāds kā filtrs — cilvēki, kuri ir mazāk pārliecināti, neraksta. Un nav nekāds brīnums, ka notiek pretēju viedokļu sadursme. Ķīviņš, kuram nav lemts nonākt pie savstarpējas izpratnes, jo anonīmais formāts arī neprasa kaut cik cilvēcīgu samierināšanos, kaut nedaudz pieticības un piekāpšanās, kas fiziskā saskarsmē dzēš potenciālo agresiju. Vai tas nozīmē, ka virtuālajā laikmetā pieticību mācīties ir kļuvis vēl grūtāk? Man gribētos būt pieticīgākam un paturēt tiesības kļūdīties, nebūt pārliecinātam, neuzņemties atbildību. Es tikai nezinu, vai tā ir labāk. Neesmu pārliecināts.

Ingrīdas Ūdres iztaujāšana eiroparlametā un šīs procedūras vērošana „reālajā laikā” kļuva par svarīgu latviešu nācijas identitātes veidošanās instrumentu, faktiski noslēdzot veselu posmu ērkšķainajā ceļā uz kolektīvās pašapziņas kaut cik civilizētu funkcionēšanu. Ar to es domāju to sarežģīto attīstību, kas pēc analoģijas ar ikviena bērna personības veidošanos, sastopas ar pretrunu starp „labo” un „slikto” sava es uztveri.
Psihologi man piekritīs, ka bērns, kas skolā un ģimenē vienmēr saņēmis tikai cildinošas atsauksmes, savā attīstībā sastapsies ar tikpat apgrūtinošām problēmām kā tas, kurš audzis ar nolemtības pilnu apziņu, ka ir neveikls, dumjš un nepareizs. Normālos apstākļos indivīds izaug un saprot, ka reizēm viņa rīcība tiek novērtēta pozitīvi, bet citreiz – negatīvi, ka šiem vērtējumiem ir kaut kādi objektīvi vai subjektīvi iemesli. Sabiedriskā morāle, tradīcijas, likumi, apkārtējo cilvēku raksturs, attieksme un garastāvoklis – tas viss veido vidi, kurā nepieciešams iekļauties, dzīvot un sadzīvot. Galu galā, arī pašvērtējums, spēja vērtēt un izprast savas personības iekšējo dzīvi veidojas šajos apstākļos.
Ja salīdzinām personības veidošanos ar nācijas pašapziņu, kļūst skaidrs, ka ārējo novērotāju spriedumi, lai cik apšaubāmi vai objektīvi tie nebūtu, ir jāņem vērā. Tie gluži tāpat piedalās veselīgā apziņas treniņā. Un politiskā procesa paātrinājums deva mums brīnišķīgu iespēju īsā laikā izbaudīt dažādas polaritātes skatu punktus. Kā no tautas pasakām vai Brigaderes lugas par Maiju un Paiju nākušas, divas nācijas priekšstāves viena pēc otras devās testēt savu tikumu pūriņu eirokomisāra amatā. Iesākumā bezdibena akā tika iemesta labā un gaišā Sandra Kalniete, kas visus uzdevumus godam izpildījusi un tautas frizūru uzsukājusi, atgriezās ar dārgumu lādīti azotē. Un tad, lai pasakas motīviem nezustu piepildījums, viņas trasi iekarot devās slinkā un uzpūtīgā mātesmeita. Visi plašsaziņas līdzekļu un pašas imidžmeikeru izmantotie rīki bija radījuši tieši šādu, nepārprotami folkloristisku Igrīdas Ūdres tēlu.
Godīgi sakot, jābrīnās, ka televīzijas spēļu un realitātes šovu sacerētāji vēl nav aizdomājušies līdz tradicionālo iniciācijas žanra pasaku izmantojumam savos raidījumos. Tur taču viss jau ir iekšā – kā eirosociālistu vecīti pirtiņā nomazgāt, kā lielo eirokorporāciju ābelīti apliet, kā eiromēdiju pūķim zobus aizrunāt. Turklāt to visu videotranslācijas režīmā.
Un jāsecina, ka latviešu tauta var atviegloti dzīvot tālāk – mums ir gan labā, gan sliktā puse, gan čaklā, gan slinkā mātesmeita. Svarīgākais ir tas, ka abi gadījumi neko radikālu nemaina. Mums tie ir jāpieņem gluži tāpat, kā tos pieņem vērotāji no malas. Un jāsaprot, ka tā būs ar ikvienu.

Viens no kaitinošākajiem jautājumiem, ko nemierīgā sirdsapziņa vai tās aizvietotājs ik pa brīdim tādā kā īsziņas veidā nosūta manai centrālajai nervu sistēmai, ir jautājums par to, ko es īsti te daru. „Te” nozīmē - šajā situācijā, dzīvē un pasaulē. Un centrālā nervu sistēma, saņemot šādu sitienu zem jostasvietas, sāk nervozēt, jo nekam citam jau tā nav domāta.
Tādos brīžos ir tā, ka šķiet, vajadzētu darīt pavisam ko citu, nevis to, ko es daru, vajadzētu kaut ko vērtīgu, svarīgu, paliekošu. Un tad, kad to svarīgo un paliekošo beidzot izdaru, saprotu, ka darīt, iespējams, vajadzēja pavisam ko citu. Kaut ko daudz svarīgāku, piemēram. Vai arī to pašu, bet daudz, daudz rūpīgāk, labāk un paliekošāk. Šķiet, ka šīs raizes un rūpesti nomāc ne mani vien. Viena otra ziņa liecina, ka arī augstākajos varas ešelonos guļošie cilvēki nespēj naktīs mierīgi gulēt, jo kaut kāda nepadarīta darba vai nesasniegtu virsotņu sajūta kremt un dīda.  Tad viņi saņemas un mēģina darīt kaut ko citu. Vai arī to pašu, bet savādāk. Svarīgos lūzuma punktos par viņiem sāk interesēties plašsaziņas līdzekļi un citējamības reitings paceļas uz augšu kā ziedu laikos.
Divu Jaunā Laika deputātu aiziešana prom no politiskā klēpja bija viena no galvenajām pagājušās nedēļas nogales ziņām. Un, protams, tas bija nozīmīgs pārdzīvojums pašiem varoņiem, kas adrenalīna trūkumu asinsritē sāpīgi izjutuši jau vairāk kā pusgadu. Nu, vismaz bijušais iekšlietu ministrs Māris Gulbis jau nu noteikti. Vājāki cilvēki pēc tāda amata zaudēšanas sabrūk neatgriezeniski. Atgriešanās garlaicīgi pelēkajā deputāta koka solā ir sāpīga un atstāj nepelnīta soda freidisko traumu ikviena „bijušā” zemapziņā. Skatoties uz šādiem cilvēkiem, tā vien šķiet, ka būt par deputātu ir sliktākais, kas ar ministru var notikt. Neviens par viņu neraksta, neko nejautā, nezvana, neaicina.
Un te pēkšņi jauns pavērsiens. Ziņās atrodama kāda mīlīgi lakoniska piebilde: „Gulbis aģentūrai LETA sacīja, ka šajās brīvdienās bijuši cilvēki, kas interesējušies un meklējuši viņu, lai runātu par iespējamo sadarbību. Šie cilvēki, pēc deputāta stāstītā, redz, ka valstī ir neapmierinātība ar esošo situāciju.” Uzreiz rodas sajūta, ka esi izdarījis kaut ko vērtīgu, svarīgu vai paliekošu. Vismaz uz kādu brīdi, protams. Nav jau nekas daudz, taču ārkārtīgi patīkami.
Ikviens pazīst tās trauksmainās skudriņas pakrūtē, to siltumu un pacilātību, kas parādās ikviena liela darba vai nedarba priekšvakarā. Droši vien, tās ir kaut kādas ķīmiskas vielas, kas ieplūst noteiktos smadzeņu centros un rada juteklisku atkarību. Jo pēc tam gribas izbaudīt šīs sajūtas atkal un atkal. Bet ar katru reizi tas ir aizvien grūtāk izdarāms. Nē, pamest brūkošu partiju, protams, nav grūti, it īpaši, ja tas nenotiek ne pirmo, nedz arī otro reizi, grūtāk ir sasniegt to sajūtu, kuras dēļ tas viss notiek. Jo vienā brīdī tu saproti, ka arī šī sajūta ir tikai vājš blakusefekts. Galu galā, arī lecot ar gumiju no tilta, sajūta ir tā pati, tikai no malas izskatās vēl smieklīgāk.

Reiz, kad Andrejs Tarkovskis uzņēma filmu „Solaris”, vienai no galvenajām lomām tika piemeklēts jocīgs igauņu aktieris Jārvets, steigšus nocelts no karaļa Līra lomas teātrī un atvests uz filmēšanas paviljonu. Tas bija tas nervozais zinātnieks Snauts, kuram daudz nācās runāt un spriest, bet sliktās krievu valodas prasmes dēļ visu tekstu beigās tik un tā ierunāja no jauna. Taču kā aktieris viņš esot bijis izcils. Vienā no filmēšanas epizodēm, Tarkovskis esot palūdzis „atkārtot visu tieši tāpat, tikai mazliet skumīgāk”. Jārvets esot visu izpildījis precīzi tā, kā režisors iecerējis, bet vakarā, kad jau filmēšana beigusies, pienācis klāt un lauzītā krievu valodā pajautājis: „Sakiet, bet ko tas nozīmē – skumīgāk?” Viņa aktiera intuīcija bija nospēlējusi bez vārdiem.
Šogad, skatoties „Arsenāla” filmas, pamanīju, ka aizvien grūtāk ir ieteikt ko citiem. Aizvien grūtāk ir noformulēt pašam sev, kur nu vēl paskaidrot citiem, kas ir tas, kas liek vienai filmai man iepatikties, bet citai – aizcirst uztveres durvis jau pašā sākumā. Kino vispār ir tāda māksla, kas izmanto pārāk daudz emocionāli iedarbīgus līdzekļus, lai mēs varētu pateikt, kas īsti katrā konkrētajā gadījumā ir bijis noteicošais patikas vai nepatikas iemesls. Cik nav bijis izcilu, ģeniālu režisoru slavenu darbu, kas garlaiko un pieviļ! Un cik nav bijis jākaunas pašam par sevi, ar baudu vērojot kādu lētu melodrāmu! Un visbiežāk taču trūkst vārdu, lai sevi attaisnotu. Arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki tik labprāt filmās raud un smejas, tas ir, tik viegli atraisa emocijas tumsā un pūlī – jo pēc tam, izejot gaismā, būtu jāpaskaidro, kāpēc es raudu, vai, kāpēc es smejos. Tumsā paskaidrojumi nav vajadzīgi, un pilnīgi pietiek ar to, ka katram cilvēkam šie iemesli ir savi un personīgi. Tas, varbūt, arī ir labas filmas galvenais kritērijs? Nevis atbilstība estētiskiem kritērijiem, bet intuitīva spēja atbildēt uz konkrēta skatītāja jautājumiem.
Šajā ziņā „Arsenāls” joprojām ir saglabājis to, ko televīzijas programmu izlīdzinošās filmotēkas ir pazaudējušas – daudzveidību, nevienlīdzību un individualitāti. Protams, ir liela māksla uzņemt filmu, kas daudzmaz patīk visiem, kas to noskatās. Taču emocionālās, garīgās zināšanas, ko šāda filma spēj dot konkrētam skatītājam, ir daudz seklākas. Nu, jā, te vienmēr jālieto varbūtības izteiksme – jo runa ir par zināšanām, kas tikai iespējamas, nevis noteikti iegūstamas. Grūti būtu izveidot obligāto mācību programmu, kas sastāvētu no kinofilmām, lai cik izcilas tās nebūtu. Tas, vai filma kaut ko izteiks konkrētam skatītājam, ir atkarīgs ne tikai no režisora, aktieriem vai scenārija. Protams, tas ir atkarīgs no cilvēka, kurš skatās. Bet tas ir atkarīgs arī no tā, ko viņš zinās pirms tam, tātad, no kritiķiem. Tas ir atkarīgs no tulkojuma, no kinoteātra atmosfēras, no kompānijas un garastāvokļa. Šo šķietami nesvarīgo blakus apstākļu ietekme ir tik spēcīga, ka jānoliec galva to cilvēku priekšā, kas jau kuro gadu šos apstākļus mēģina savilkt vienkopus, atkal un atkal cenšoties panākt gandrīz neiespējamo – kinofestivālu, kurā katrs personīgi varētu atrast vismaz vienu sev svarīgu filmu. Tādu, kuras laikā, kinoteātru tumsā un troksnī, asaru, smieklu, balsu un skatienu jūklī varētu uzzināt kaut ko jaunu un būtisku. Par sevi, protams. Par sevi.

Vai ievērojāt to, kā klusi un nemanāmi beidzās Latvijas politiskā dzīve? Nē, protams, tas, ko dēvē par politiku, kaut kādā līmenī joprojām turpinās un arī nākotnē turpināsies, taču tam, ar kādu iesaistītību politikas dunoņā ieklausījās liela daļa vēlētāju, ir pienācis nemanāms gals. Šīs vasaras saviļņošanās bija pēdējais piliens.
Pēdējais nopietnais pēcatmodas varonis ir padarīts par ķēmu, kas vizina ar motociklu jaunas meitenes un glezno zaļas viņu kailās krūtis. Pēdējais stabilais Latvijas simbols ir zaudējis trīsburtu kombinācijas maģisko iedarbību un plašsaziņas līdzekļos izskatās pēc nervozas sieviņas, kam atņemts zemes gabals Jūrmalā. Ministriem vispār tiek pievērsta uzmanība tikai tad, kad viņi bērnišķīgā izmisumā sāk apmētāt žurnālistus ar iepuvušām apvainojumu olām. Par premjeru nāk smiekli, tiklīdz uz viņu paskatās. Politisko partiju reitingi ir kļuvuši par neizskaidrojamu ciparu savirknējumu, jo tiem jau sen vairs nav nekāda sakara ar vēlētāju politiskajiem uzskatiem vai pat simpātijām pret to vai citu personāliju. Grūti iedomāties kādu aktuālu politisku jautājumu, kurā sabiedrības lielākajai daļai būt jel kāds viedoklis, tāpēc nav brīnums, ka arī amatpersonas (par politiķiem viņus vairs nav jēgas apsaukāt) pārstājušas censties paskaidrot vai pārliecināt par tā vai cita sava lēmuma un rīcības nepieciešamību. Īstenībā, lielākā daļa viņu rīcības ir nepieciešamības diktēta un sen neparedz izšķiršanos. Eiropas Savienības normatīvi, vienošanās, līgumi, galu galā – veselais saprāts un finansistu kursos pabijuši speciālisti nosaka to, kā dzīvot tālāk. Un pat tad, kad tiek pieņemti acīmredzami nepareizi, katastrofāli, bezatbildīgi valsts izzagšanas žanra lēmumi, pēc kāda brīža izrādās, ka tiem nav nekādu smagu seku. Pat tad, ja atbildīgos amatos tiek ielikti cilvēki ar blondu matu krāsu vai nepārliecinošu runas manieri, viņu darbība nekādi neietekmē valsts turpināšanos.
Ir piepildījies vai vismaz pietuvojies tas brīdis, par kuru ironizēja emocionāli panīkušās inteliģences pārstāvji – mēs esam uzbūvējuši garlaicīgu valsti, kuras televīzijas skatītāju uzmanību spēj piesaistīt vienīgi ar reportāžām no Klusā okeāna salām. Tās valstis, ko pierasts dēvēt par Rietumu demokrātijas šūpuli, šo garlaicību ir būvējušas jau pāris gadsimtus, tāpēc paspējušas izstrādāt kaut kādus pielāgošanās un izdzīvošanas mehānismus. Pilsoniskā līdzdalība korumpantu atmaskošanā vai mikrorajona detālplānojuma apspriešanā lieliski apmierina sabiedrības apzinīgās daļas nepieciešamību pēc politiskuma. Anarhistu, nūdistu un pacifistu demonstrācijas dod iespēju izlādēt enerģiju arī tiem, kas mūždien sašutuši. Pie mums ikvienam vēl joprojām ir skaidrs, ka sūdzības iestādēm raksta tikai trakie, bet daudzi vēl joprojām nav atguvušies no šoka, ka tā vienīgā Atmodas demonstrācija, kurā viņi ir piedalījušies, ir novedusi pie tādas valsts, kādā mēs dzīvojam. Pie kādas tādas valsts? Ai, pie tās, kurā cilvēki ilgojas citas, skaistākas dzīves. Tieši tāpat kā jebkurā citā valstī. Mēs tikai nekādi nevaram pierast pie tā, ka esam tādi paši. Nu, labi, labi, neesam mēs tādi paši, neesam. Mums tikai drusciņ jāsaņemas, vai ne?

Jebkuras īstas pārmaiņas ir grūti pamanāmas. Nav brīnums, ka visvieglāk par tām spriest post factum - tad, kad norimuši aizspriedumi un aizmirsušies ikdienas sīkumi. Vēl grūtāk ir spriest par to, kurā brīdī šis piemērotais laiks ir pienācis, jo notikumu gaita pati ir kļuvusi ātrāka, informācijas aprite - straujāka, bet vēlēšanās kaut ko saprast ir tikpat stipra kā pirms divarpus tūkstošiem gadu.

Kaut kādas nozīmīgas izmaiņas ir notikušas veidā, kā sabiedrībā notiek saruna par agrāk neaizskaramām lietām. Nē, runa nav par mūžseno sašutumu, ka jaunajai paaudzei vairs nav nekā svēta, drīzāk tieši otrādi - tas, ko mūsdienu cilvēki saka viens otram, vairs netiek tik viennozīmīgi piesiets tam vai citam vērtību krastam, bet palaists pa straumei, lai katrs, kas tam pieķeras, tad nu ķepurojas, kā māk. Nav modē būt pārliecinātam kristietim, liberālim vai Windows lietotājam, nav modē līdz mūža galam aizstāvēt vienu viedokli vai, kas vēl trakāk, stāvēt un krist par kādu ideju. Nē, ir, protams, cilvēki, kas to dara joprojām, bet tādi jau vienmēr ir bijuši vien kādi 5 līdz 10 procenti katrā sabiedrībā. Mainījies ir tas, ka masu medijos un vēl jo vairāk - nekonvencionālajos saziņas laukumos aizvien svarīgāku lomu spēlē vestījumi, ko pēc analoģijas ar datorprogrammatūru varētu nosaukt par “atvērtā koda ziņojumiem”. Tie ir politiski, sociāli, kulturāli un mākslinieciski aktīvi un piesātināti tēlu un zīmju bloki, kas funkcionē pilnīgi atkarīgi no ziņas saņēmēja. Tas ir, vēstījuma saturs, nokrāsa un enerģija vienmēr ir atkarīga no tā, kas to ir saņēmis, vai vispār ir saņēmis un kā to ir iztulkojis. Pazūd jabkāda nepieciešamība pierādīt, paskaidrot, uzzināt ziņas autora viedokli. Mākslinieki jau vienmēr ir centušies izvairīties no nepieciešamības sniegt komentārus par savu ieceri vai mākslas darba saturu. Un šobrī vērojams abpusējs saplūšanas process - ne vien māksla kļūst interaktīva, bet arī citas komunikācijas formas kļūst par mākslas faktiem.
Šādus procesus mēs varam vērot jau tagad un tepat - kopš brīža, kad politisko plakātu nogalināja priekšvēlēšanu aģitācija, šo vakuumu cenšas aizpildīt spontānas un nereti anonīmas izpausmes formas – uzraksti uz sienām, stensila tipa zīmējumi, tēkrekli, internetā pārsūtāmas kolāžas un jociņi. Šovasar medijos parādījās mākslinieka Juvera Tenisona veidotais trafarets chegevaira, vienkāršs tēlu pārcēlums, kas balstīts ne vien vārdu spēlē, bet arī kulta personu uztveres mehānismā. Pašā idejā nav nekā politiska, kreklu ar šādu attēlu var nēsāt gan mūsu valsts prezidentes atbalstītāji, gan noliedzēji, katrs šajā akcijā ieliekot savu pārliecību un sāpi. Zīmīgi ir kas cits - tas, ka Vairas Vīķes-Freibergas tēla interpretācija šādā “atvērtā koda ziņojumā” kļuva iespējama tieši šovasar, pēc vairākiem notikumiem, kas nopietni sašūpoja vai pat neatgriezeniski mainīja šī tēla uztveri lielā sabiedrības daļā. Konflikts ar sabiedriskām organizācijām un presi, savdabīga Satversmes interpretācija, saistība ar šaubīgu zemes nomas darījumu - tas viss nav novedis pie demisijas, taču kaut kādā ziņā tā prezidente, kas pazīstama ar kodēto nosaukumu VVF, jau ir beigusies. Tas viņas tēls, kas joprojām ir spēcīgs un simpātisks, ir sācis dzīvot pats savu dzīvi, kuram nav īpaša sakara ar personību, politiķi, sievieti vārdā Vaira. Kaut kādā nozīmē viņas otrais prezidentūras termiņš jau ir beidzies, atbildība ir noņemta un viss, kas ir izdarīts, jau ir pagātnē. Tie bija noteicošie apstākļi, kāpēc tēlam var tikt piešķirta savrupa, pašpietiekama eksistence. Un jaunā, komunikatīvā māksla uz to ir reaģējusi.
Vai, piemēram, pavisam cits notikums - puskailas meitenes skrējiens futbola laukumā. Lai arī viņa pati jau pirmajās aizturēšanas minūtēs paziņojusi, ka izdarītais ir noticis mākslas vārdā, šis “mākslas darbs” neprasa interpretāciju, jo dzīvo vienīgi to cilvēku apziņā, kas to jau ir redzējuši, pievērsuši uzmanību, dzirdējuši par to no kolēģiem darbavietu smēķētavās vai lasījuši avīzēs. Vēl viena raksturīga jaunās mākslas pazīme ir tā, ka mākslas darba uztverei nav nepieciešams redzēt pašu “darbu”. Tas eksistē nevis pabeigtā produktā, izstādē, performancē, pat ne procesā, tas eksistē sarunā vai idejā par to. Un šī saruna nav par tēmu “Kāpēc tu to izdarīji?” Saruna var būt par jebko citu, bet visbiežāk par to, ko ziņas saņēmējs ir vēlējies saņemt. Tas ir, pa to, kas viņam ir svarīgākais, pēc kā viņš ilgojas, ko alkst. Šie mākslas darbi ir simboliski, jo kalpo nezināmu ilgu piepildījumam, bet jebkurš mēģinājums tās nosaukt vārdā ir lemts neveiksmei. Nu, vismaz pagaidām, kamēr process vēl nav beidzies. Kamēr mēs visi vēl esam tā sastāvdaļa.

Iemesli mēdz būt dažādi. Visbiežāk gan jebkurš vārdā nosaukts iemesls ir tikai taisnošanās — mēģinājums paskaidrot kaut ko citam, vai pat tikai mēģinājums tikt vaļā no uzmācīga jautātāja. Tie brīži, kad mēs kaut ko jautājam sev pašam, ir ļoti reti.

Turklāt, jebkurš jautājums, kas sākas ar «kāpēc», kaut kādā ziņā ir retorisks. To mums, droši vien, iemāca jau skolā. Kāpēc tu nokavēji stundu? Kāpēc neesi izpildījis mājasdarbu? Kāpēc tev nav līdzi sporta tērps? Kāpēc tev ir tāda frizūra? Kāpēc tu runā pretī? Kāpēc neklausies, kad es ar tevi runāju?

Mēs pierodam pie tā, ka atbildes uz šiem jautājumiem nevienu neinteresē, pati to uzdošana jau sen ir kļuvusi par psiholoģiska soda veidu. Kāpēc tu nepabeidzi augstskolu? Kāpēc šķērsoji ielu neatļautā vietā? Kāpēc tu smēķē? Kāpēc atkal nenakšņoji mājās? Kāpēc tu ar mani nerunā?

Paskaidrot neko nav iespējams. Jo sen jau ir skaidrs, ka neviena no atbildēm nedarbojas. Pat visparastākā — «Es vairs tā nedarīšu» nav nekāda atbilde, bet prasta, mehāniska reakcija. Reizēm godīga, bet visbiežāk ne. Kāpēc valdība nav izpildījusi solīto? Kāpēc Latvijai jāpiedalās karā? Kāpēc aizvakar uz manas ielas tika nogalināts cilvēks? Kāpēc tu mani vairs nemīli? Kāpēc dzīvot ir tik grūti?

Pati jautājuma forma ir jocīga. Nekad nav īsti saprotams, ko tā nozīmē tīri gramatiski. Vai tiek jautāts pēc subjektīvas motivācijas? Vai tiek mēģināts noskaidrot kaut kādus ārējus apstākļus, kuru sakritība novedusi pie dotās situācijas? Vai jautātājs vēlas būt drošs, ka notikušais vairs neatkārtosies? Tukša ziņkārība tā nevarētu būt. Bērnišķīgā interese par pasaules iekārtojumu taču agri vai vēlu izsīkst. Visbiežāk — tajā vecumā, kad uzkrātās informācijas ir pietiekoši daudz, lai sadzīves notikumu robežās varētu prognozēt tuvāko nākotni.

Vai, piemēram, tāds jautājums: «Kāpēc Zemene izskrēja puskaila futbola laukumā?» Nav taču iespējams nopietni atbildēt uz šo jautājumu. Nu, tāpēc, lai izskrietu pusplika futbola laukumā. Ir tādas darbības, kuru vienīgais iemesls, mērķis un motīvs ir pati šī darbība. Vai pat tā — lai jūs viņai uzdotu šo jautājumu! Lai notikušais kaut uz pāris minūtēm izsistu jūs no ierastās drošības un skaidrības. Pat tad, ja iemesls ir tikai cenšanās pievērst sev uzmanību, skaidrs, taču, ka tas ir aicinājums uz dialogu. Nē, uz sarunu. Nu, kam tāda plika uzmanība ir vajadzīga? Vajadzīga ir ieinteresēta uzmanība, īsti jautājumi un īstas atbildes. Pat tad, ja tie sākas ar nodrāzto «kāpēc».

Pirmais vēsturiski dokumentētais strīkeris bija ciniķis Diogens. Viņš esot publiski atkailinājies tirgus laukumā un onanējis dīko pilsētnieku acu priekšā. «Ak,» viņš teicis, «ja arī izsalkumu varētu apmierināt, vienkārši paberzējot vēderu!» Taču tas, protams, bija tikai žests. Visa viņa rīcība bija tikai žests. Nav šaubu, ka viņš to darīja tāpēc, lai arī viņam kāds uzdotu šo pašu «kāpēc» jautājumu. Lai būtu iemesls parunāt par filozofiju, par cēloņiem un sekām, par labo un ļauno, par skaisto un neglīto.

Cik tad var runāt par tirgus cenām, valdības maiņām un futbola spēles rezultātiem? Gribas taču par būtisko. Un ar katru jaunu paaudzi aizvien grūtāk kļūst atgriezties pie pašiem pirmajiem jautājumiem. Katra jauna paaudze uzaug uz iepriekšējo sniegtajām atbildēm. Tāda, lūk, sugas evolūcija.

Starp Beslanas skolu ieņēmušajiem teroristiem, saskaņā ar drošības iestāžu rīcībā esošo informāciju, bijušas divas sievietes pašnāvnieces. Viena no viņām ir uzspridzinājusies, bet otrai, domājams, izdevies izbēgt. Aculiecinieki esot stāstījuši, ka teroriste vēlāk manīta kādas pilsētas slimnīcas apkārtnē. «Viņa bijusi tērpta baltās drānās un izskatījusies apmulsusi un izbiedēta,» tie zināja teikt.

Izklausās pēc pasakas, bet tā jau vienmēr notiek ar to, ko cilvēki stāsta cits citam. Stāstā vienmēr parādās jēga un loģika. Tikai dzīvē tās nav.

Runā, ka sprādzieni skolā notikuši kļūdas dēļ. Neesot izturējuši nervi, pareizāk sakot — līmlentes diviem spridzekļiem, kas novietoti ķīlnieku pilnā sporta zālē. Tālāko noteica iepriekš neparedzētu un spontānu notikumu attīstība.

Nejaušība daudz ko šajā pasaulē palīdz izskaidrot, taču tā nekad neko nepaskaidro. Kāds zēns, kas nejauši nokavējis 1. septembra svinīgo mītiņu, esot palicis tuvējās mājās un no loga filmējis visu ar videokameru. Nejauši nosargāta dzīve. Un nejauši fiksēta nāve. Vairāk nekā tūkstoš cilvēku lielajā ķīlnieku skaitā noteikti bija daudzi, kas varētu apgalvot, ka nokļuvuši tur nejauši. Pat piedzimt šajā pilsētā un šajā laikā bija liela nejaušība.

Nez vai mēs kādreiz uzzināsim, kāpēc tieši Beslana kļuva par teroristu izvēlētu upurvietu. Iespējams, nejauši. Jebkāda plānošana ir tikai spēle ar nejaušību, it īpaši tad, ja ir runa par nāvi. Mēs pat nezinām, kas īsti ir bijuši šie plānotāji. Kāds tam visam vairs sakars ar Čečeniju? Tikai paviršam novērotājam šķiet, ka neskaitāmu nejaušību virknē atrodama kaut jel kāda loģiska ķēde, kas novedusi pie Krievijas un Čečenijas nebeidzamā kara.

Lielākā daļa cilvēces karu ir sākušies nejauši. Šķiet, tieši tāpēc tos nav iespējams pabeigt. Tā pa īstam jau neviens karš nekad nav ticis pabeigts — Pasaules, Vjetnamas, Afganistānas, Dienvidslāvijas, Irākas… Tikai aklam Putina fanam šķiet, ka sortīrā mērcēšana ir saistīta ar franču vārdu izeja — sortie. Tā ir izeja, kas nekur neved. Vienīgais cilvēcei zināmais kara iznākums ir nejauša un bezjēdzīga nāve. Daudz nāves.

«Tā gadās,» teiktu mizantrops Vonnegūts. «Citādi nebija iespējams šajā vislabākajā no iespējamajām pasaulēm,» teiktu ciniskais Voltērs. «Pēc Beslanas jebkura dzeja ir barbarisms,» teiktu estēts Adorno. Bet daudzi no mums par notikušo traģēdiju uzzināja, nejauši pārslēdzot televīzijas kanālus, kaut kur esot rādīts futbola mačs, kaut kur — Fellīni Saldā dzīve.

Un te pēkšņi — pirmā un pēdējā mācību stunda, vienīgā iespējamā izglītības reforma, nejaušu sprādzienu virkne, kas, pārvarot valodas barjeras, piespiež mūs raudāt un saprast cilvēcības trauslo nastu. Asaru, sviedru un asiņu pareizrakstība. Šausmu tiešraides fiziskā kultūra. Slāpju un ciešanu anatomija. Jaunā ģeogrāfija, kurā visi pasaules punkti atrodas cieši blakus. Absurdā algebra, kurai sen jau vienalga — 100 vai 1000 nejaušu upuru, mirušu, ievainotu, cietušu.

Bet cietuši esam mēs visi: latvieši, čečeni, krievi un arābi, Aslans Mashadovs, Putins un Bušs, visi.

Un nevajag te neko komentēt. Beslanā rudens

Reizēm taču ir tā, ka gribas kaut ko atstāt. Atstāt nevis tajā nozīmē kā pamest, bet tajā, kurā pēc mums kaut kas paliek. Nē, ne tikai izbalējušas fotogrāfijas, bērni, no mums ģenētiski pārmantotās slimības un mutācijas, atmiņas vai iesaldēti spermatozoīdi, bet kaut kas īpašs. Nu, tāds, lai kāds cits vēlāk paņemtu to rokās, pagrozītu un ar dziļdomīgu nopūtu teiktu: “Paskat! Dzīvoja taču reiz šitāds te cilvēks!” Un it kā jau mēs paši to nopūtu nekad nedzirdēsim, nekad neuzzināsim, ko par mums pateiks kāds nākotnes iemītnieks, bet tomēr gribas kaut ko tādu atstāt. Nezinu, no kurienes tāds pārcilvēcisks instinkts.

Reizēm mēs atrodam kādas vecas mājas pamatos iemūrētu pudeli ar vēstuli vai kādu aizlodētu kapsulu. Reizēm tas ir vienkārši uzraksts uz akmens vai kolonnas, kāds uzraksts, kas stāvējis tuksnesī vairākus tūkstošus gadu, bet mēs to atrodam un kāds zinātnieks ņem un izlasa, kas tur rakstīts. Un izrādās, ka tur ir rakstīts: “Es, [tāds un šitāds], esmu atstājis šo uzrakstu [lai paliktu mans vārds zināms mūžīgi mūžos vai vismaz kādu laiciņu].” Lielākā daļa no arheologu atrastajām seno rakstu zīmju paliekām satur tieši tādus, patiesībā, nevienam nevajadzīgus uzrakstus. Augšējās un Lejas Ēģiptes valdnieka Ahtoja Uahkara pamācībās savam dēlam Merikaram teikts: “Cilvēku paaudzes aiziet... Uzraksti uz akmens saglabā tavu vārdu, Dievs zina to, kurš dara viņa dēļ.”

Nojausma par to, ka “cilvēku paaudzes aiziet” parādās reizē ar vēsturisko domāšanu, lai gan tiešā veidā tās nav saistītas. Sava vārda un piemiņas iemūžināšana ir vienlīdz uztraukusi cilvēkus gan tajās civilizācijās, kas vēsturi uztvēra kā ciklisku atkārtošanos, gan tajās, kas skaitīja laikmetus lineāros periodos. Varbūt tam ir kāds sakars ar ideju par Dievu? Tās klātbūtnē cilvēks sāk apzināties savu mirstīgumu un īslaicīgumu. Bet varbūt pie vainas ir cilvēka īpaši māņticīgā attieksme pašam pret savu vārdu? Zināms taču, ka uz vienu no vissarežģītākajiem jautājumiem “Kas tu esi?” pirmā atbilde, kas ienāk prātā, ir nosaukt savu vārdu un uzvārdu. Un mazā cilvēka vēlme sevi iemūžināt, vēlme paziņot kādam “tur augšā”, ka es eksistēju, ka es arī esmu svarīgs, šī vēlme vienmēr grauž mūsu apziņas zemākos slāņus, liekot visu mūžu darīt kaut ko tādu, kam no praktiskā viedokļa nav īpašas nozīmes. Nu ja, bet tad mēs saprotam, ka “lielos vilcienos” jau nekam nav īpašas nozīmes un galīgi zaudējam savaldīšanos.

Viens no aizkustinošākajiem cilvēces izaicinājumiem, patiesībā — šīs pašas slēptās vēlmes izpausme, ir mēģinājums kaut ko uzrakstīt vēstulē, kas tiek sūtīta Kosmosa dzīlēs. Slavenās cēlmetālu sakausējuma plāksnes ar tekstiem dažādās Zemes valodās un Bēthovena 9. simfonijas noslēguma taktis nez kāpēc ir pirmais, kas tādā brīdī nāk prātā. Un interesanti — ko lai īsti sūta adresātam, kurš nav zināms? Vai, nedod Dievs, vispār neeksistē. Var mēģināt savākt pašu skaistāko, kas mums ir, bet - paši saprotat, vēstījums no tā nekļūs ne par matu saprotamāks. Mēs varam aizsūtīt Andromēdas miglāja iedzīvotājiem jaunākā realitātes šova sēriju ierakstus vai Vecās Derības izdrukas senebreju valodā; gan vienā, gan otrā gadījumā mums netiks dota iespēja paskaidrot, kas ar to domāts. Situācija ir tieši tāda pati, kā tad, ja atrodam nesalasāmu ķīļu rakstu plāksnītes, kuru autors, piemēram, gribējis pajokot. Vai - atzīties mīlestībā. Vai parunāt par Dievu.

Vēstures dziļumos iepakotiem vēstījumiem nav konteksta, izņemot to, kas jau ir atrasts un izlasīts pirms tam. Un laika nogriežņa garums, kas mūs šķir no adresāta, ir relatīvs lielums. Desmit tūkstoš gadu vai simt piecdesmit atšķiras tikai ar paskaidrojošās informācijas apjomu, bet ne kvalitāti. Nav taču iespējams tāds paskaidrojums, kas būtu galīgs. Iespējams, tieši tāpēc arī nav jēgas rakstīt uz tiem akmeņiem neko vairāk par savu vārdu, varbūt, pilnīgi pietiktu arī tikai ar uzrakstu “Te biju es.” Pasaulē ir desmitiem kompāniju, kas nodarbojas ar jūsu vēstuļu iemešanu jūrā. Nē, tie nav parastie pastnieki, jūs varat nosūtīt tekstu, ko vēlaties, lai viņi ievieto pudelē un tad iemet jūrā. Varat pat izvēlēties sev simpātiskāko pudeles formu un stikla krāsu. Nav zināms, cik daudz šādu bezadresāta vēstījumu šobrīd peld pasaules okeānā, bet arī tad, ja kāds to atrod un izlasa, nav nekādas garantijas, ka viņš to sapratīs. Ja nu vienīgi to, ka cilvēks savā būtībā ir vientuļš un mirstīgs. Un jebkura vēstule ir mēģinājums pierādīt pretējo — mēģinājums pateikt kādam: “Te biju es”. Mūsdienu tehnoloģijas ir radījušas vēl kādu jocīgu saziņas veidu - elektroniskā pasta vēstules, ko iespējams nosūtīt jums nepazīstamam cilvēkam. Turklāt nosūtīt tā, ka saņēmējs nekad neuzzinās, kas šo vēstuli ir sūtījis. Teorētiski iespējams, ka šo vēstuli saņem pats sūtītājs, bet praktiski viņš arī ir vienīgais adresāts.

Lielām jaunbūvēm pamatos mēdz iemūrēt vēstuli, ko izlasīt iespējams tikai tad, ja šo ēku nojauc. Te ziņojums nākamajām paaudzēm apaug ar vēl kādu ritualizētu motīvu — radītājs uzraksta vēstuli iznīcinātājam, šādi noslēdzot vienu noteiktu vēsturisku ciklu, pabeidzot vēsturi un pieliekot punktu. Dziļākā nozīmē tā ir viena un tā pati mistiskā persona, vēl vairāk — saprast to, ko darījis cilvēks, kas uzcēlis māju, var tikai tad, ja šo māju nojauc. Tas ir, sapratne vienmēr ir saistīta ar izziņas objekta iznīcināšanu. Bet nemirstība ir iespējama tikai pēc nāves.

Ar UNESCO atbalstu šobrīd tiek rīkota akcija Vēstījums nākotnei. Līdz šī gada beigām ir iespējams iesūtīt savu vēstuli (līdz 6000 zīmju garu datorizētu tekstu), kas kopā ar Zemes pavadoni KEO nokļūs kosmosā un atgriezīsies atpakaļ pēc 50 tūkstošiem gadu. Tiek pieņemti jebkāda satura vēstījumi, tie netiek nekādā veidā cenzēti. Pavadonis ieprogrammēts tā, lai atgriežoties izraisītu grandiozu ziemeļblāzmu. Acīmredzot, lai pievērstu sev uzmanību, jo nav taču zināms, kādi būs tie cilvēki, kas varētu interesēties par KEO pastkastītes saturu. 50 000 gadu ir neiedomājams laika periods, vēl mazāk saprotams, ko lai tādā vēstulē raksta. “Es neieredzu Bušu un gribu, lai pasaulē valdītu miers” — kaut ko tādu? Vai, gluži otrādi: “Savienotās Valstis izmantos šo izdevības brīdi, lai izplatītu brīvības labumus visapkārt pasaulei. Mēs aktīvi darbosimies, lai katrā šīs zemeslodes nostūrī nestu demokrātijas, attīstības, brīvā tirgus un brīvās tirdzniecības cerību”? Ikviens šis vārds, jēdziens vai ideja var būt pilnīgi nesaprotams ne vien pēc 50 000 gadiem, bet jau rīt. Turklāt pastāv nopietns risks, ka mūsu uzrakstīto vēstījumu nākotnes cilvēks var uztvert vienīgi kā ornamentu un sākt meklēt šifra atslēgu mūsu virtuves tapešu rakstam ar tā bezjēdzīgo atkārtošanos. Nav universālas zīmes, kas paskaidrotu, kur sākas un kur beidzas jēga. To, ka viss ir atkarīgs no konteksta un galu galā - no autora, mēs jau sen esam nojautuši.

Jebkura vēstule, ko mēs adresējam nākotnei, beigās ir tikai vēstule pašiem sev. Izmisīgs mēģinājums pierādīt, ka esam ilgstošas būtnes, nevis acumirklīgu afektu sakopojums. Šī gada pavasarī kādas skolas 4. klases skolnieki uzrakstīja vēstuli, ko aizbāza aiz tāfeles. Un visi savos mobilajos telefonos ieprogrammēja atgādinājumu 1. septembrī paskatīties, kas tur ir bijis rakstīts. Jocīgi, vai ne? Bet 1. septembrī šo vēstuli izlasīs pilnīgi citi cilvēki, kas mēģinās saprast, ko īsti viņiem centušies pateikt vēstījuma autori. Bet tie, savukārt, jau nekad vairs nespēs paskaidrot, kāpēc tā darījuši. Viena bērnības vasara ir neizmērojami garš laika sprīdis.

Par būtiskām lietām sanāk pavisam maz domāt. Tas laikam ir kaut kāds dabas likums. Lielākoties mēs domājam par nebūtisko: par politiku, par darbu, par to, ko ēdīsim vakariņās, reizēm aizdomājamies, ko atbildēt uz saņemtu mobilā telefona īsziņu, bet tad saprotam, ka arī tas ir nebūtiski, un apēdam to, kas pagadās, vai arī atbildam kaut ko pa roku galam.

Nesen runāju ar kādu laulātu amerikāņu pāri, universitātes pasniedzējiem no prestižas aizokeāna augstskolas. Runājām par šo un to, kā jau restorānā pieņemts, bet tad sazin kāpēc saruna ievirzījās par visu to politiku ap prezidenta vēlēšanām. Šajā brīdī sarunbiedru skatieni satumsa un viņi kļuva ārkārtīgi nopietni. «Jā,» viņi teica, «tas ir ļoti svarīgs brīdis mums visiem. Sen nav bijis tik ļoti svarīgi, kurš būs nākamais prezidents.

Jā, un pat tas nav svarīgi, kurš būs nākamais, bet ļoti svarīgi, lai Džordžs Bušs neiegūtu mandātu uz otru termiņu. Tā būtu katastrofa. Mēs, protams, balsosim pret viņu,» teica cilvēki, kas ikdienā nodarbojas ar tibetiešu tekstu tulkošanu un budisma vēstures izpēti. Viņu universitātē jautājums par Bušu vispār netiek uzdots, tāpat esot skaidrs, ka visi pasniedzēji balsos «pret». «Taču kaut kas ir mainījies,» vēl vairāk saskuma viesi, «ir zudusi vienotība, kas valdīja universitāšu pilsētiņās 60. gados. Liela daļa studentu ir par Bušu.»

Kas ir tas būtiskais, kas šajā gadījumā liek domāt par politiku cilvēkiem, kuriem domāšanas neatkarība vienmēr bijusi profesionālās ētikas jautājums? Vai arī — pilnīgi cita tipa cilvēki, tādi kā Brūss Springstīns un Maikls Staips no R.E.M., arī viņi ir atlikuši malā mākslinieka nīgrumu un atklāti aģitē savos koncertos. Lozungi ir pavisam dīvaini — par pārmaiņām, par solījumu turēšanu, par brīvību, galu galā. Tur pat nekāda politiskā platforma īsti nesanāk. Nopietni, politiski pamatoti argumenti tam, kāpēc šībrīža ASV prezidents būtu jāmaina, ir dzirdēti diezgan reti, un arī tad tie ir neiesaistītam cilvēkam grūti saprotami.

Taču dīvainā kārtā apmēram puse vēlētāju skaidri saprot, kāpēc to vēlas. Un runa pat nav par karu Irākā. Runa ir par sajūtu, par to, kādai vajadzētu būt politikai.

Līdzīgi izskatījās dramatiskā diskusija par eirokomisāra izvirzīšanu tepat Latvijā. Argumenti gan vienā, gan otrā pusē bija smieklīgi. Nu, ja no malas paskatās. Mēģinot piešķirt šiem argumentiem nopietnību un piesaucot valsts nozagšanu vai Satversmi, tika šauts pār strīpu. Taču sajūta daudziem bija pilnīgi skaidra. Ar politiku mūsdienās ir tāpat kā ar tām vakariņām — mums var stāstīt visu ko par smalkām receptēm, veselīgu uzturu vai tradicionālo virtuvi, bet, ja ēdiens negaršo, tas jūtams uzreiz. Un dažkārt pat vēl nākamajā rītā.

Karaļu virtuvēs esot bijuši profesionālie nogaršotāji — vai nu testēšanai uz indi vai vienkārši tāpat — garšīgi vai negaršīgi. Nezinu, vai tas vienmēr palīdzēja karaļu vēderam, bet tas noteikti uzlika zināmu atbildību pavāriem. Būtu labi, ja arī mūsu pašmāju vai aizokeāna politiķiem kāds uzlikto šo garšas testu. Tad arī mūziķiem un augstskolu profesoriem būtu vairāk laika padomāt par ko citu. Par būtisko, piemēram.

“Šlāpins”, atrasti apmēram 270 rezultāti. Meklēšana ilga 0,21 sekundi.
“Ilmārs”, atrasti apmēram 4 870 rezultāti. Meklēšana ilga 0,20 sekundes.
“Prieks”, atrasti apmēram 16 300 rezultāti. Meklēšana ilga 0,32 sekundes.

Dažreiz, kad meklēju kaut ko sev noderīgu internetā, vai tad, kad nekas cits neienāk prātā, es mēdzu ierakstīt meklētājā savu vārdu un uzvārdu. Interesanti, es parasti tādos brīžos nodomāju, droši vien kaut kāda bezpersoniska statistiskās uzskaites programma dotajā brīdī fiksē manu savtīgo un pat nedaudz patmīlīgo interesi, pieskaitot to savam aukstasinīgajam “ko tikai visu cilvēki nemeklē” topam. Interesanti, vai mana interese pašam par savu atrašanos virtuālajā realitātē ir pieskaitāma vai tomēr norakstāma uz subjektivitātes kļūdu rēķina? Un, piemēram, ja es nekad nebūtu to darījis (kaut kas tur ir tāds, kas liek kaunēties par savu rīcību), vai mana ailīte meklēto vārdu un uzvārdu sarakstā paliktu pavisam tukša, tas ir, vai citi cilvēki jelkādu savu vajadzību spiesti būtu iedomājušies prasīt to pašu, ko es? Tas ir, mani? Atklāti sakot, uzvārds ir tāds, kas apgrūtina “ievadīšanu” un “identificēšanu”, vēl joprojām ne visi latviešu teksti dažāda maluma datu bāzēs tiek pārlūkoti ar vienādu drošticamību, taču katrā nākamajā reizē es atrodu aizvien vairāk un vairāk rezultātu. Vairāk sevis.

No vienas puses, pie vainas ir mana personiskā novecošana un pārlieku aktīvā rakstītā teksta izplatīšana. Taču arī internets noveco, uzkrāj vairāk informācijas un plešas plašumā. Un arī man tajā tiek iedalīts aizvien vairāk vietas. Kaut kur droši vien krājas informācija par to, kur es dzīvoju, kāds ir mana bankas rēķina stāvoklis un kādās sabiedriskās organizācijās es esmu iestājies. Droši vien ir cilvēki, kas ar īpašu atļauju brīvi piekļūst vēl slēgtāka veida informācijai un jebkurā diennakts laikā var pateikt, vai es atrodos Latvijā vai arī esmu izbraucis ārpus tās. Nevienam es nevaru aizliegt publicēt internetā savas klases skolēnu sarakstus un pat atmiņas par kopīgi pastrādātajām palaidnībām. Tikpat labi jebkurš mana teksta lasītājs var kādā interneta portālā, dienasgrāmatā vai forumā izstāstīt visu, ko viņš par mani domā, kādos neķītros sapņos mani redzējis un kāds viņam no tā morālais zaudējums. Reizēm gadās atrast šādas atsauksmes par sevi visdīvainākajās interneta vietās.

Vai, piemēram, fotogrāfijas. Nesen atradu fotogrāfiju, kurā esmu redzams radiostudijā no tāda rakursa, kurā nekādu fotogrāfu neatceros (tur vispār nebija vietas), taču interneta atmiņa ir noturīgāka par manējo. Parasti vēl pārsteidz, ka tas, ko es par sevi iedomājos nesvarīgu esam, tiek atrasts kā pirmais un nozīmīgākais, bet kaut kas tāds, ko es noteikti atceros, nav atrodams ne par kādu naudu.

Lūk, piemēram, kāda Latvijas interneta meklētāja procesors gada laikā pildījis 3,7 miljonus pavēļu. Ja mēs paraugāmies uz to vārdu sarakstu, kas visbiežāk bijuši nepieciešami cilvēkiem, tad paveras īpaša vērtību skala, kuras priekšā Maslova piramīda ir tikai robusts uzmetums.

Populārākie pieprasījumi 2003. gadā
(dati no Siets.lv, (C) “Lursoft”)

1. sekss
2. spēles
3. mp3
4. darbs
5. e-kartiņas
6. referāti
7. wallpapers
8. vakances
9. auto
10. erotika
11. ziemassvētki
12. iepazīšanās
13. horoskopi
14. mēbeles
15. kartes

Protams, nevar apgalvot, ka visbiežāk cilvēki meklē tieši to, kas tiek vērtēts visaugstāk. Precīzāk būtu teikt, ka meklē to, kā pietrūkst. Lai gan te veidojas tāds kā apburtais loks, jo atrod taču tikpat bieži kā meklē. Atrod simtiem un tūkstošiem jaunu iespēju. Vienalga nepietiek? Vai tomēr neatrod to, ko meklē? Un interesanti, ko tādu var atrast Latvijas internetā, izmantojot atslēgas vārdu “sekss"? Pirmā mājaslapa, kas atveras (pēc idejas tai būtu jābūt visbiežāk atrastajai mājaslapai Latvijas internetā) ir AIDS informācijas portāls, kurā “sekss” tiek lietots vienīgi kopā ar garlaicīgo “drošs”. Nākamais atradums ir jocīga meklētāja “aPolo” sagatavots saraksts, kura augšpusē piemeklēti piemēri “anālais sekss” un dažādu pašdarbniecisku seksa instruktoru sagatavoti komentāri viegli pamācošā tonī, piemēram “Vai anālais sekss starp vīrieti un sievieti ir normāli? Varu atbildēt... utt.” (šāda veida raksti ir būtiska daudzu portālu izklaides nodaļu sastāvdaļa). Trešais vieglāk atrodamais “sekss” ir portālā Gay.lv, taču arī tur vairāk tiek runāts, turklāt ar tādu kā gaudulīgas taisnošanās piegaršu. Skaidrs, ka tikt pie seksa Latvijā nav nemaz tik viegli, lai arī internets ir pilns ar runām par to.

Paskatīsimies, kas notiek ar spēlēm. Pirmā mājaslapa tiem, kas vēlas spēlēties, ir spēļu namu “Klondaika” firmas lappuse, kurā nav itin nekā. Nākamā ir portāla “Delfi” tīklā darbināmo spēļu sadaļa, kuras patiesais nosaukums ir ‘Games”, taču saturs visvairāk atbilst tam, ko garlaicības māktais interneta lietotājs būtu varējis vēlēties. Un tāpēc vēl pārsteidzošāks ir nākamais atradums - neticami augstu iekāpušās 3. Trīszvaigžņu spēles Preiļos 2001. gadā, kurās, pateicoties interneta izkropļotajām telpas un laika iespējām, joprojām turpina piedalīties 1600 dalībnieku no visām pasaules malām. Lieki teikt, ka tiem, kas nokavējuši, šajā lapā vairs nav ko darīt, jo pēdējās izmaiņas tajā veiktas dienu pēc spēļu noslēguma - 2001. gada 24. jūnijā.

Ne mazāk dīvains ir pirmais trijnieks, kas tiek atrasts Latvijas internetā, ja meklējam “mp3”. It kā būtu skaidrs, ka cilvēks, kurš vēlas atrast mp3, patiesībā vēlas atrast nelegālu failu noliktavu, kurus iespējams par brīvu lejupielādēt un klausīties, vislabāk, kaut ko tādu, kas vēl turklāt arī patīk. Nez kāpēc pirmām kārtām atrodas kāds franču radio, tam seko tehnoloģijām veltīts interneta foruma tipa žurnāls un neliela apgrozījuma interneta veikals, kurā iespējams nopirkt mp3 atskaņošanai piemērotus pārnēsājamus elektroniskus knariņus (piemēram, slaveno “Apple iPod” par 440 latiem).

Un tagad meklētāko vārdu sarakstā parādās pirmais, kura atrašana patiešām varētu būt cilvēkam nozīmīga un pat izšķiroša. Tas ir darbs (ja pieskaitām 8. vietā esošo terminu “vakances”, kopējais darba meklētāju skaits varētu būt vēl augstāks), izskatās, ka diezgan nopietna lieta, jo uzreiz tiek atrasti darba sludinājumu portāli, kuru, izrādās, Latvijā nav maz. Tiesa, maz ir brīvo darba vietu, tās iespējams pārskatīt pāris minūtēs, ātri vien saprotot, ka nevēlos strādāt nevienā no tām. Atliek mierināt sevi ar domu, ka šajā jomā sludinājumi mainās straujāk par seksuālo pozu aprakstiem, un rīt vai nākamnedēļ varētu atrast kaut ko labāku. Šķiet, tieši tā arī domā virtuālie bezdarbnieki, kas savu laiku pavada “iepriekšējā” un acīmredzami neapmierinošajā darba vietā, ik dienu sākot ar “jauna” darba meklēšanu, bet tieši cerības, ka nākamreiz piedāvājums būs labāks, liek nesteigties ar lēmuma pieņemšanu.

Piektajā vietā meklētāko vārdu sarakstā atrodas e-kartiņas, termins, kurš ir jāpazīst, lai kādam vispār ienāktu prātā to meklēt. Ņemot vērā, ka lielākā daļa e-kartiņu tiek izplatītas bez maksas, viss šis bizness ir tikai tāda laika nosišana un virtuālās darbības imitācija, kas īsti piemērota vienīgi interneta šaurumos apmulsušam skolniekam. Skolas vajadzībām mūsdienu pusaudzis varētu meklēt arī negaidīto svešvārdu “referāti”, jo internetā atrastu teikumu un rindkopu sakārtošana atbilstoši kādai uzdotai tēmai ir kļuvusi par izplatītu mājasdarbu aizvietotāju. Te gan arī atradumos pirmajā trijniekā iekļuvuši godpilnie referāti no 21. Baltijas vēstures zinātņu konferences un Otrā pasaules latviešu zinātnieku kongresa.

Kas vēl ir tāds dīvains, ko cilvēkiem vajag meklēt? Auto un kartes būtu viegli izskaidrojama interese, iepazīšanās un horoskopi ir zemapziņā aizķērušies vārdiņi no glancētu žurnālu rubriku nosaukumiem. Grūti iedomāties, ko varētu cerēt atrast interneta lietotājs, kurš meklētājā ieraksta “ziemassvētki", bet kaut kas skumjš un vientuļš tas noteikti ir. Atradumu skaitā ir īpaši izveidots apakšportāls Svetki.lv, kaut kas par nabaga kustonīšiem un labdarības akciju kā arī žurnāla Mūzikas Saule veiksmīgi pozicionēts raksts par latviskajiem Ziemassvētkiem. Daudz pārsteidzošāk ir atrast 15 meklētāko vārdu sarakstā “mēbeles”. Nevis dzīvokļus, nevis televizorus, nevis grāmatas vai kompaktdiskus, bet tieši mēbeles. Turklāt atradumu saraksta augšgalā atrodas smagnēji latvisko koka mēbeļu izgatavotāju mājaslapas, kurās atrodamās fotogrāfijas ir mākslīgi izskaistinātas, bet apraksts pietiekami vispārīgs, lai neko nenozīmētu. Zīmīgi arī tas, ka no 15 pozīcijām, tikai par divām (auto un mēbeles) mēs esam gatavi maksāt, par divām (darbs un vakances) mēs ceram saņemt naudu, bet pārējais ir bez maksas un samaksas, tas ir, tīram virtuālam priekam domāts.

Atzīšos, man patika izstāde Rudens’2003: Privātā telpa. Tajā bija daudz mākslinieku, kuru darbi nokļuvuši izstāžu zālē pirmo reizi viņu mūžā. Par vienu no tādiem nomaļus dzīvotājiem bija paskaidrots: „Sācis gleznot, iekšēju motīvu vadīts.” Viņa glezniņu kartoniņi (šķiet, vienīgajam) bija neierāmēti un kaili, pienagloti tieši pie sienas. Tobrīd, kad to izlasīju, šķita smieklīgi – kādu gan vēl motīvu vadīts, cilvēks varētu sākt gleznot kaut ko tik skaudru un vienkāršu – pa vidu starp Jurija Noršteina Ezīti miglā un Edvarda Munka Kliedzienu? Taču tagad, rakstot ārēji publicistisku rakstu un, iespējams, pat recenziju, saprotu, ka ievadā nepieciešams pateikt: „Šis raksts ir tapis iekšēju motīvu vadīts.” Tā mērķis nav kaut ko analizēt, ieteikt vai nosodīt. Jo pirmām kārtām tas ir nepieciešams man pašam. Nepieciešams, lai saprastu kaut ko tādu, ko pagaidām, raksta sākumā es vēl nespēju saprast. Šajā sakarā atcerējos kādu citu smieklīgu, līdz farsam novestu frāzi, ko gādīgi amerikāņi lieto, uztrauktu tuvinieku priekšā tēlojot sadzīves psihoterapeitus: „Vai tu vēlies par to parunāt?” Jā, lūdzu, parunājiet ar mani! Es vēlos par to parunāt, jo uzskatu sarunu par svarīgu instrumentu, ar kura palīdzību iespējams domāt racionāli. Un vispār domāt.

Nosacīti runājot, par šī raksta un sarunas objektu varētu nosaukt Jaunajā Rīgas teātrī iestudēto izrādi Tālāk. Sarunā Apollo videočatā Alvis Hermanis atzinās, ka viņu neinteresē, ko par šo izrādi domās skatītāji. Kaut kur citur viņš vēl ir teicis, ka tā vairāk esot vajadzīga pašam teātrim un aktieriem, kas izrādē piedalās. Arī to es uzskatu par attaisnojumu mana raksta intravertajam statusam. Ja reiz tikai man pašam ir svarīgi saprast, kas īsti notiek uz skatuves izrādes laikā, tad man pašam par to arī jārunā.

Mānīgie glābšanas riņķi

Izrāde pirmajā brīdī atgādina neatšifrējamu rēbusu, kura atslēga pašam mīklas radītājam šķitusi pārāk nesvarīga. Viens no pamestajiem glābšanas riņķiem (Maksima Gorkija lugas Dibenā teksts) izrādās mānīgs. Aktieri gan izmanto frāzes no šīs lugas, acīgs un krievu literatūru lasījis skatītājs brīžiem var pat sazīmēt, kurš ir kurš, taču tas neko daudz nepalīdz. Izrāde nav par to. Varētu teikt, ka izrāde ir par vardarbības neizbēgamību jebkuras eksistenciālas situācijas priekšā. Lozungs Cilvēks – tas skan lepni tad varētu tikt saprasts ironiski un, attiecinot uz realitātes šova stilistiku, izlasīts vienkāršā moralizējošā intonācijā. Tā teikt, lūk cik zemu nolaižas mūsdienu televīzijas varoņi! Taču tik vienkārši arī viss nav. Ieskatoties rūpīgāk, var pamanīt īpašu smaidiņu aktieru sejās – daudz nežēlīgāku par stilizētajiem (lieliski stilizētajiem) vardarbības aktiem. Pavisam samulsina šur un tur (burtiski – vestibilā, uz ielas) izrādes veidotāju izmētātie teksti un citāti no savulaik modīgā „poētiskā terorista” Hakima Beja piedāvātā arsenāla, taču uztvert visu mākslas darbu kā principiālu terora aktu liedz acīmredzamā „trafaretiskā” nosacītība. Ceturtais vadmotīvs, kas tiek pieminēts preses relīzei līdzīgajā izrādes programmiņā, ir matrices princips, kas aizgūts no Modra Tenisona Lielvārdes jostas dekonstrukcijas mēģinājuma – liekot vienu uz otra dažādus rakstus, tiek meklēta iespēja iegūt jaunu unikālu rakstu. Paturot prātā, ka izrādes veidošanai izmantotas šādas metodes, skatītājam jau varētu būt interesantāk vērot to rezultātu, taču arī tādā gadījumā jāsaka, ka izrāde ne uz mirkli neatvieglo vērošanas uzdevumu, tas ir, nepadara to par „nākamā līmeņa realitātes šovu”. Kaut ko līdzīgu gan JRT jau agrāk piedāvāja – vērot izrādes mēģinājumus kā izrādi. Šis, laikam gan, nebūs gluži tas pats.

Kas tālāk? Tālāk rodas secinājums, ka izrādi būtu daudz vieglāk izskaidrot, ja tajā būtu atstāti tikai divi, jebkuri divi no pieminētajiem četriem vadmotīviem (ir vēl pāris, ko minēšu vēlāk). Piemēram, darbība varētu notikt realitātes šovā, kurā tiktu izspēlēts Gorkija lugas sižets. Vienkārši realizējama un vienkārši uztverama ideja. Lieliska izdevība paspēlēties ar paralēlēm, metaforām un simboliem. Taču tik pašsaprotams risinājums izrādes veidotājiem (tas, atklāti sakot, ir vēl viens noslēpums – cik liels ir katra izrādes dalībnieka ieguldījums iepretim idejas autora Alvja Hermaņa harizmai?) nav izdevies vai arī šķitis neinteresants. Tālāk – ja līdzautoru skaits pārsniedz deviņus (tāds esot maksimālais sarunbiedru skaits, kurus normāls cilvēks spēj paturēt savas uzmanības lokā diskusijas laikā), skaidrs, ka sadarbības rezultāts kļūst nekontrolējams un neparedzams. Ja to uzskata par radikāli jaunu autorības modeli teātra mākslā, tad var saprast arī Hermaņa teikto: „Es uzņemos atbildību, ka šajās pēdējās divās izrādēs, Garo dzīvi ieskaitot, notiek lietas, kas līdz šim pasaules teātri nav darītas.” Atklāti sakot, mani nekad nav interesējis, vai mākslinieks kaut ko dara pirmo reizi pasaulē (šī interese lai paliek Ginesa rekordu grāmatai), turklāt, atzīšos, man pietrūkst zināšanu par „pasaules teātri”, lai turpinātu analīzi šajā virzienā, tāpēc es iešu tālāk, tas ir, turpināšu analīzi no iekšienes. Man izrāde šķiet mezgls, kura funkciju es nezinu, tāpēc gluži dabiski vēlos to atsiet. Tas nekas, ka Alvis Hermanis par mani smiesies. Intervijā Radio NABA, viņš skatītājiem ieteica „nemeklēt šeit nekādu dziļi filozofisku jēgu, bet vienkārši atlaisties krēslā, atslābināties un ļauties tai darbībai, kas noris uz skatuves.” Pamēģināju, nesanāca.

Viņi sāk skatīties acīs publikai

Mūsdienu gladiatori ir televīzijas realitātes šovu dalībnieki. Viņus pazīst, par viņiem interesējas un, kas pats interesantākais, viņiem vēlas līdzināties liela daļa televīzijas skatītāju, tas ir, sabiedrības. Vēl interesanti ir tas, ka šajā gadījumā popkultūra nav uzsūkusi mākslas avangarda vai puskriminālas underground kultūras idejas, kā tas ir noticis visā 20. gadsimta vēsturē. Līdz šim praktiski jebkurš mūzikas žanrs, jebkura svaiga vēsma jauniešu modē ir veidojusies kā protests, kas vēlāk pieradināts, glīti iepakots un pārdots. Te ir savādāk. Realitātes šovi ir absolūti izskaitļots un mākslīgi radīts produkts, kas pats saviem spēkiem iekarojis popularitāti un tikai tad sācis ietekmēt procesus citās sfērās. Izrādās, tas ir ārkārtīgi spēcīgs un pietiekami daudzslāņains realitātes modelis, lai tam pievērstu uzmanību arī kultūras elite. Pat tad, ja mēs noņemam nost visas kaislības un attiecības, realitātes šova žanrs ļauj uzdot vismaz divu būtiskus jautājumus. Iespējams, pašus būtiskākos. Kas ir realitāte? Kur ir realitāte? Šaipus vai viņpus stikla? Un – kas ir cilvēks? Cik zemu tas spēj krist? Un, kas notiek tālāk? Realitātes šova ideja ir pateicīga visdažādākajām apfilozofiskām spekulācijām. Tā var tikt izstāstīta gan Edmunda Huserla vārdiem (kā cilvēka un viņa esamības fenomenoloģiska redukcija līdz tiem domāšanas elementiem, aiz kuriem tālāk domāt nav iespējams, tas ir, par kuriem normāls cilvēks nemaz nedomā), gan franču postmodernistu terminoloģijā (sākot ar vārda un personas saistības izpēti un beidzot ar cilvēka kā stāsta dekonstrukciju). Izrādē dekonstrucija ir gluži vizuāla. Skatītājs redz vismaz trīs dažādus stāstus vienlaicīgi – to, kas bijis pirms izrādes, un tiek demonstrēts aloģiski samontētā videomateriālā, tad to, kas tiek filmēts izrādes laikā un ir redzams „dzīvajā montāžā” Monikas Pormales acīm, un, papildus visam, vēl to, ko „samontē” skatītājs pats. Jebkurš cilvēks un jebkurš notikums realitātes šova (izrādes) laikā var piepeši tikt „pietuvināts”, izjaucot ierasto cilvēcisko attiecību distancētību. Līdzīgi ir ar laboratorijas dzīvniekiem un mikroorganismiem. Līdzīgi ir ar zvērudārza iemītniekiem, kas mūsu klātbūtnē ēd un kopojas tā, it kā mūs neredzētu. Izrādē tas ir uzsvērts ar ēšanu un vardarbību. Viņi ēd, kad grib, un sit otram, kad grib, nemitīgi atrodoties uz robežas starp cilvēku un dzīvnieku. Robeža, starp citu, bieži vien ir stikla siena. Aktieru uzvedība mainās tajā brīdī, kad viņi „iziet ārā” uzsmēķēt. Viņi sāk sarunāties, just, skatīties acīs publikai, tas ir, uzvesties kā cilvēki.

Teātra kritiķi jau ir pamanījuši, ka stikla būris ir šīs sezonas jauniestudējumu aktualitāte: Dž.Dž.Džilindžera Petras fon Kantas rūgtās asaras, Viestura Kairiša Trīsgrašu operā, Gaļinas Poļiščukas Romeo un Džuljetā un arī šajā izrādē stikls, aiz kura notiek daļa darbības ir ne tikai scenogrāfiski, bet arī jēdzieniski piesātināts elements. Vienlaikus es gribētu secināt, ka pat neatkarīgi no tā, vai tas ir izdevies vai ne, tuvāko gadu laikā nez vai vēl kāds režisors uzdrīkstēsies to izmantot. Kāpēc es to pieminu? Domāju, ka līdzīgs liktenis gaida daudzus izrādē Tālāk izmantotos paņēmienus. Lai arī realitātes šovs nebūt nav galvenais motīvs un ne tuvu netiek izsmelts kā tēma, jebkurš mēģinājums to turpināt varētu tikt uztverts kā plaģiāts vai iespaidošanās. Tik daudz Alvis Hermanis saprot – statuss, ko JRT un viņš personīgi ir izcīnījuši Latvijas un nu jau arī plašākā teātra vidē, nozīmē to, ka jebkurš, pat vismarginālākais viņu solis turpmāk ietekmēs arī to, ko darīs citi. Vieni mēģinās līdzināties, citi mēģinās iet tālāk.

Izsist no iemidzinošā līdzsvara

Gorkija lugas varoņi ir tie, ko mūsu dienās dēvētu par bomžiem – cilvēki, kas nonākuši savas dzīves zemākajā punktā, kurā eksistē vienīgi bezcerīga tagadne: piedzerties šovakar, izdzīvot līdz rītdienai, ne tālāk. Būdams ideālists un humānists, Gorkijs piedāvāja naivu ticību tam, ka cilvēku vienmēr vēl ir iespējams izsist no iemidzinošā līdzsvara. JRT izrādē gan šis motīvs paliek „aiz kadra”, vienīgi pāris teikumi programmiņā un kaut kur padzirdēti nostāsti liek domāt, ka šāda dzenbudistiska šoka terapija notikusi mēģinājumu periodā. Saskarsme ar jaunu informāciju, psiholoģiska un intelektuāla slodze, jauna tipa domāšanas un citas racionalitātes pieredze. Nu un? Kas tālāk? Ja arī izrāde aktieriem ir devusi iepriekš nepieredzētu garīgu triecienu, tad ko tas dod skatītājam? Nu, labi, ko tas varētu dot skatītājam?

Pa ceļam uz JRT skatītāju zāli iespējams lasīt lozungus no „ieteicamo devīžu” saraksta, kas bijis publicēts Ontoloģiskā anarhisma asociācijas 1986. gada uzsaukumā. Tā autors ir kāds Hakims Bejs, citviet pazīstams arī kā Pīters Lemborns Vilsons, Ņujorkas literāts, radioraidījumu vadītājs un reliģiju vēstures pētnieks. Viņa eleganti savērptie un noslēpumainie rakstu darbi ar arābisko pseidonīmu jau otro gadu desmitu ceļo internetā, būdami brīvi no autortiesībām un tādēļ piederoši visiem kreisi un alternatīvi domājošajiem. Tiesa, viens no viņa „poētiskajam terorismam” raksturīgajiem paņēmieniem ir dažādu filozofisku un etnisku terminu lietošana radikāli jaunās nozīmēs, kas, no vienas puses, rada iespaidu par hermētiskiem tekstiem, kuru saprašanai nepieciešama piederība zināmai „tradīcijai”, taču, no otras puses, ļauj katram lasītājam būvēt savu teoriju un ideoloģiju. Un tieši tas ir viens no Hakima Beja ideoloģijas stūrakmeņiem – radikāla tolerance pret jebkādām idejām un domāšanas veidiem. Kritizējot mūsdienu starptautisko kapitālismu, viņš noraida jebkādu pieradināšanos vai iekļaušanos sistēmā, īpaši izsmejot multikulturālisma ilūziju politkorektajās demokrātiskajās valstīs.

Cits, manuprāt, svarīgs Hakima Beja princips (un atšķirība no lielas daļas tradicionāli kreiso ideologu) ir sava veida nihilisms, neticība progresam un utopijai. Viņš lieto tādu jaunvārdu kā imediatisms jeb tūlītējisms. Pie velna mēģinājumus izlabot slimo sabiedrību! Jebkura utopija ir vērtīga tikai tad, ja to iespējams realizēt tagad un uz vietas. Turklāt, nebūsim naivi, tas nevar būt uz ilgu laiku. Pazīstamākais no daudzajiem Hakima Beja terminoloģiskajiem jauninājumiem ir „īslaicīgi autonomās zonas” – nelielas brīvības saliņas, kuras iespējams un nepieciešams veidot jebkurā brīvības un autonomijas izpratnē. Tās ir kā narkomānu ieņemtie grausti – skvoti, izmantojot likumdošanas nepilnības, uz laiku okupēta dzīves telpa, kurā nedarbojas ārpusē valdošā kārtība. Jo vairāk šādu autonomu saliņu būs, jo vājāka būs totalitārā sistēma jeb „atsvešinātības tīkls”, kura funkcija ir cilvēku pakļaušana. Mazākais īslaicīgi autonomās zonas gadījums ir katrs cilvēks. Tiktāl, ciktāl viņš ir brīvs. Un tālāk? Hakima Beja sekotāju mērķis nav cīņa vai vispasaules revolūcija. Viens no viņu lozungiem ir „Dzīve, nevis dzīves stils.” Jebkas, kas atgādina dzīves stilu jau ir sistēmas pieradināts plaša patēriņa produkts. Arī modes namu kolekcijās citētais dumpinieciskums.

Zaudē tas, kurš neiztur pirmais

Alvis Hermanis nepārprotami ir uzbūvējis savu īslaicīgi autonomo zonu, kurā ir brīvs darīt to, ko vēlas, pareizāk sakot, dzīvot, nevis darīt. No šī viedokļa jebkāds mans mēģinājums paskaidrot vai „sakārtot” viņa un JRT daiļradi, ir rīcība, kas tūdaļ saskarsies ar naidu un neizpratni. Pēc negaidītajiem Revidenta panākumiem, kas padarīja ikvienu tālāko JRT izrādi par viegli pārdodamu preci (gan komerciālā, gan augstās mākslas izpratnē), atlika vien divas iespējas. Varēja uzsākt darbu „pie virpas”, ar katru izrādi štancējot aizvien gludākus un skaistākus „revidentus”, pelnot vimpeļus un labojot Latvijas iepelēko tēlu. Vai arī – iet tālāk. Gorkija varonis ar iesauku Barons sarunās bieži lieto, zīmīgo izsaucienu: „Tālāk!”. Nepacietīgi, neiecietīgi, it kā noliedzot to, kas ir pateikts iepriekš, un provocējot pateikt kaut ko vairāk. Tā situācijā pirms kautiņa viens otru provocē agresīvi noskaņoti ielu bandu vadoņi. Zaudē tas, kurš pirmais neiztur, jo zaudē morāli. Zaudē arī tāpēc, ka paliek soli iepakaļ. Uzvar tas, kurš riskē un iet tālāk.

Šī izrāde ir saistīta ar milzīgu risku. Un nevis tāpēc, ka skatītāji to varētu nesaprast. Domāju, ka to nemaz nav iespējams saprast. Risks ir iekšējs, jo izrādes veidošanas metodes negarantē noteikta rezultāta sasniegšanu. Uzliekot vienu uz otras tik daudz dažādu matricu, ir jānotiek brīnumam, lai tur veidotos kaut jel kāds raksts. Te manī ierunājas apkrāptais pastāvīgais teātra apmeklētājs. Ar šādu „materiālu” bija iespējams „uztaisīt” vismaz kādas piecas sešas labas, konvencionālas izrādes. Kāpēc bija nepieciešamas to visu samest vienā izrādē, izlietot, atstrādāt un izmest? Kāpēc tāda steiga? Es taču būtu varējis vēl pāris gadus omulīgi staigāt uz jauniestudējumiem un patīkami pavadīt laiku, vērojot, kā pamazām un prātīgi tiek iztaustītas jaunas iespējas un formas! Tā vietā es tieku iesaistīts maksimāli izšķērdīgā „tālākizglītības projektā”, kurā tāpat kā bīstamā darbā viens gads tiek ieskaitīts par četriem.

Šāda īpatnība – jauna paātrinājuma iegūšana pēc noteikta līmeņa sasniegšanas ir raksturīga daudzām psihotehniskām tradīcijām. Te es izstāstīšu par paņēmienu, kas tika lietots Madhjāmikas budisma tekstos, it īpaši Pradžņāpāramitas tradīcijā un, pavisam konkrēti – Sirds sūtrā. Izklāstot kādu teoriju (nav svarīgi, kādu), viens un tas pats princips tiek attiecināts uz dažādiem esamības aspektiem. Un, ikreiz, kad no viena uzskaitījuma tiek pāriets pie nākamā, tekstā parādās saīsinājumi – no veselas jēdzienu virknes tiek nosaukts tikai pirmais un pēdējais, jo tie, kas atrodas pa vidu, jau tāpat ir zināmi un apstāties pie katra no tiem vairs nav interesanti. Un nav arī laika, jo ir jāiet tālāk. Rezultātā Sirds sūtra ir viens no īsākajiem budisma tekstiem, kas koncentrētā veidā izklāsta visai sarežģītu domāšanas modeli. Ja šī teksta autoru mērķis būtu kopoto rakstu izdošana, tie pacenstos un uzrakstītu izvērstu sējumu par katru no vissīkākajiem jautājumiem, taču viņu mērķis bija tūlītēja un neatgriezeniska apziņas transformācija.

Sirds sūtra ir iezīmīga vēl kādā sakarā – tās nobeigumā ir dota mantra, kuras teksts aizdomīgi precīzi runā par to pašu, par ko permanenti izpārdotais JRT repertuārs. Sanskritā tā sākas ar vārdiem: „Gate, gate , pāragate, pārasamgate..”, kas latviski nozīmētu – aizgājis, aizgājis, pavisam aizgājis, pavisam un galīgi aizgājis. Tradicionāli pieņemtā interpretācijā ar to tiek saprasti domāšanas līmeņi, vai arī noteiktu esamības aspektu analīze, kas cilvēkam ir jānoiet un jāatstāj aiz sevis. Tā teikt, šis posms ir noiets, viss, aizmirstam par to, ejam tālāk! Šis arī ir pagājis, tālāk! Nākošais, tālāk!

Atpakaļceļa kičs

Par cita līmeņa mērķiem runā arī Alvis Hermanis: „Par vienu esiet pilnīgi droši - mājā, kurai adrese ir Lāčplēša 25, turpmāk nekas tamlīdzīgs, kas līdzinās normālam konvencionālam teātrim - mākslas supermārketa produktam vairs nenotiks. Es esmu pārliecināts, ka mūsu teātris - JRT - arvien vairāk kļūs par teritoriju, kas nodarbosies ar apziņas un mākslas tehnoloģiju paplašināšanu.” Uzdevumu sarežģītāku dara fenomens, ko es jau pieminēju – lai vai kādu jaunu teātra vai neoteātra formu izmantotu JRT, jau nākamajā brīdī tā neizbēgami kļūst par konvencionālu klišeju. Vēl vairāk, ikviens nākamais solis atbrīvos ceļu arī citu teātru režisoriem, kuru izrādes gluži tādā pašā veidā samazinās atpakaļceļa iespējas. Kas atliks? Iet tālāk.

Godīgi sakot, es nezināju, ar kādu secinājumu noslēgsies šis raksts un saruna. Brīdī, kad to pabeidzu, manas istabas logā bija redzams neglīts kičs – uz stikla uzpūsts tas mākslīgais Ziemassvētku sniedziņš, ko pārdot aerosola bundžiņās. Skatīties nepatīkami, bet notīrīt slinkums. Pats par sevi tas neko nestāsta, taču kopā ar ārpusē redzamo kailo zaru ornamentiem veidojas grūti salasāms raksts, kurā, droši vien arī nav nepieciešams „meklēt dziļi filozofisku jēgu”. Skatiens izslīd tam cauri un dodas tālāk. Vēl tālāk ir redzamas mašīnas, mājas, pilsētas, pasaules un cilvēki. Vēl tālāk?

1993

Šajā laikā Čehoslovākija tiek sadalīta Čehijā un Slovākijā, bet Vāclavs Havels tiek ievēlēts par Čehijas prezidentu. Un cilvēkiem tas patīkun viņš kļūst par vienu no mīlētākajiem demokrātiski ievēlētajiem valsts vadītājiem. Bet tajā pašā laikā dažādās pasaules malās mirst Kobo Abe, Federiko Fellīni un Frenks Zapa. Un pirmoreiz tiek spridzināts Pasaules Tirdzniecības centrs. Bet uz kinoteātru ekrāniem parādās Šindlera saraksts, Klavieres un Juras laikmeta parks. Šajā pašā laikā. Šaineda O’Konora koncertā saplēš pāvesta fotogrāfiju, visi gaida vētru Baltijas jürā, taču uzsnieg balts un pškains sniegs. Putni neparasti ilgi aizkavējas un nelido uz dienvidiem. MTV sāk rādīt animācijas filmu Beavis and the Butthead, nosakot veselas pusaudžu paaudzes estētisko uzskatu pagriezienu pulksteņrādītāja virzienā, bet jaunatgūtais Latvijas prezidents Guntis Ulmanis intervijā žurnāla Rīgas Laiks pirmajā numurā pasaka frāzi: “Tauta, tāpat kā cilvēks, šad tad atpūšas.”

1994

Šajā laikā pašnāvību izdara Kurts Kobeins, bet varēja arī neizdarīt. No otras puses - nāvessods tiek izpildīts slepkavam un maniakam Andrejam Čikatillo, lai gan citā valstī tas viss varēja beigties arī ar mūža ieslodzījumu. Šajā pašā laikā, visu ienīsts un vajāts, emigrē uz Čīli un mirst bijušais VDR vadītājs Ērihs Honekers. Mirst arī Ežēns Jonesko un Eliass Kaneti, taču tikai viens no viņiem tiek apbedīts līdzās Džeimsam Džoisam. Nobela miera prēmiju trijās godīgās daļās sadala Jasirs Arafats, Šimons Peress un Ichāks Rabīns, gadās arī tā. Daudzu pasaules valstu kinoteātri sāk rādīt Lubeni, Forestu Gampu un Karali lauvu, filmas, kas agri vai vēlu tik un tā tiktu uzņemtas, vai mēs to gribam, vai nē. Bils Klintons apmeklē latviju un uzstājas ar runu pie Brīvības pieminekļa, bet Vizma Belševica nesaņem Nobela prēmiju un, runājot par savu dzīvesvietu, saka: “Rajons, riebīgās cietumveidīgās kastes man dziļi nepatīk un nomāc. ...te nekas nevar būt, nekas nevar kļūt labāk. Labi, ka vismaz koki pagalmā saauguši, kad tie vasarā ir zaļi, tas vēl ir daudzmaz ciešami.”

1995

Šajā laikā Somija, Austrija un Zviedrija iestājas Eiropas Savienībā, lai gan varēja jau nu arī pagaidīt. Valērijs Poļakovs pavada 483 dienas no savas dzīves, riņķojot ap Zemi kosmiskajā stacijā Mir, taču neviens to tā īsti nemaz nepamana. Maskavā tiek nošauts Valērijs Ļistjevs, un tas ir skumji. Nomirst grupas Grateful Dead līderis Džerijs Garsija, kurš citādi jau tika uzskatīts par nemirstīgu. Tomijs Lī nosvin pludmales kāzas ar Pamelu Andersoni, taču viņu intīmo attiecību videoieraksti vēl ilgi ceļo interneta plašumos un iepriecina vientuļos cilvēciņus. Vieni aizbrauc projām, bet citi atgriežas uz dzīvi Latvijā. Šajā pašā laikā sektas Aum Šinrinkjo dalībnieki ielaiž zarīna gāzi Tokijas metro un saindē piecarpus tūkstošus cilvēku, bet Alvis Hermanis pasludina sevi par teroristu, kuram no sabiedrības “... nevajag nekādu saprašanu, vienkārši — karš ir pieteikts. Mēs esam partizāni ienaidnieka aizmugurē.”

1996

Šajā laikā kompānijas IBM dators Deep Blue pirmo reizi uzvar pasaules šaha čempionu Gariju Kasparovu. Piedzimst klonētā aita Dollija, taču pasaulei par to tiek pateikts tikai gandrīz pēc gada. Šajā pašā laikā dažādu vecuma izraisītu sarežģījumu rezultātā mirst Fransuā Miterāns, Kšištofs Kešļovskis un Ella Ficdžeralda. Un par katru no viņiem skumst daudz, daudz labu cilvēku. Citiem labiem cilvēkiem pietrūkst naudas un viņi zaudē jebkādu interesi par dzīvi. Bet citi uzsāk veiksmīgu karjeru jaunā vietā un zaudē jebkādu interesi par saviem bijušajiem draugiem. Afganistānā varu pārņem talibu valdība, un neviens pat nenojauš, ar ko tas beigsies. Laila Pakalniņa pirmoreizi aizbrauc uz Kannām un uz jautājumu, vai ir laimīga, atbild: “Es nevaru teikt nē. It kā man būtu visi pietiekošie iemesli, lai teiktu jā. Notiek tas, ko es vēlos un pat vairāk. Bet notiek arī lietas, kuras es nevēlos.”

1997

Šajā laikā nomirst Dens Sjaopins un trīsdesmit deviņi Debesu vārtu sektas dalībnieki. Par to stāsta televīzijas ziņās un tas ir jocīgi. Pie savas mājas durvīm tiek nogalināts Džanni Versače, bet tas ir skumji. It īpaši tāpēc, ka slepkava bija viņa draugs un tā meklēšana notiek visu acu priekšā. Visu acu priekšā pēkšņi iet bojā princese Diāna un kaut kur vienatnē nejēdzīgi noslīkst dziedātājs Džefs Baklijs. Cilvēki raud. Noskatās filmu Titāniks un raud. Grupa Radiohead izdod albumu OK Computer un raud. Bet tad nejaušu pircēju rokās nonāk pirmā grāmata par Hariju Poteru. Un daudziem patīk. Bet Honkongā pašās gada beigās sāk izkaut visas vistas, jo citādi tās saslimst ar gripu un tik vai un mirst. Jā, vēl taču nomirst Alens Ginsbergs, Jesaja Berlins un Viljams Berouzs, arī viĄi nav nemirstīgi. Šķiet, zīmīgi, ka arī Berouzs. Bet Rīgā sāk atjaunot ēku Alberta ielā, kurā Berlins ir bijis dzīvs. It kā nejauši, bet tieši šajā pašā laikā. Žurnāls R´gas Laiks intervē kādu piecgadīgu meiteni: “Ko tu teiksi nāvei, kad satiksi?” ” Es esmu tavs draugs.” “Un?” “Nenomiršu.” “Viņa nenogalina savus draugus?” “Nēēē! Neviens taču nenogalina savus draugus.” “Tu domā, nāvei var samelot?” “Var. Lai izglābtos."

1998

Šajā laikā sākas Monikas Levinskas un Bila Klintona skandāls. Un cilvēki smejas, dusmojas, pārdzīvo. Kā tādi bērni. Starp citu, šajā pašā laikā nomirst Pola Makartnija sieva Linda. Mirst Akira Kurosava, arī tas nav nekāds brīnums. Nomirst bijušais diktators Pols Pots, un, varbūt, labi vien ir. Jocīgi, bet šajā laikā Paulo Koelju izdod grāmatu ar nosaukumu Veronika grib mirt. Veikalos nonāk Viagra, un daudzu cerības iegūst jaunu pacēlumu. Vēlāk gan paklīst baumas, ka arī no tā var nomirt. Droši vien, šajā laikā arī piedzimst daudz labu cilvēku, kas izaugs un izdarīs kaut ko skaistu un svarīgu. Bet par to mēs uzzināsim tikai vēlāk. Žēl, tā gribētos to zināt jau tagad. Tante Millija, kuru šajā laikā intervē žurnāls Rīgas Laiks, saka: “Tāpat jādzīvā vien ir, labāk neko mēs nesagaidīsim. Kā ir, tā ir labi.”

1999

Šajā laikā ASV pabeidz Bila Klintona skandālu, bombardē Belgradu un nejauši trāpa Ķīnas vēstniecībai. Bet otrā pasaules malā tiek uzņemta filma par Matriksu. Smagi un mokoši mirst Airisa Mērdoka. Un cilvēki, kas to uzzina, uz brīdi aizdomājas un varbūt viņos kaut kas notiek. Varbūt kaut kas svarīgs. Šajā pašā laikā mirst Jehūdi Menuhins, Amālija Rodrigesa un Stenlijs Kubriks. Bet Ginters Grass saņem Nobela prēmiju literatūrā. Ainars Šlesers izstāsta visai pasaulei, ka sievietes skaistums nāk no iekšām. Un tas paliek atmiņā. Bet kaut kas cits, droši vien, notiek, bet neviens nepapūlas to atcerēties, un tas pazūd, it kā nemaz nebūtu noticis. Renārs Kaupers par to stāstīja šādi: “Es kādreiz... uzstādīju sev mērķi - es domāju, kad palikšu vecs, tad nespēšu atcerēties visu, kas ar mani noticis, tāpēc jāsāk atcerēties jau tagad. Un tad es izvēlējos vienu posmu, piemēram, es braucu ar riteni pa taciņu, gar bērziem, un fiksēju - tā, tagad sākās... un tagad beidzas. Man bija sakrājušās kādas 15 vai 17 epizodes, uz kuru bāzes es veidoju sev laimīgu vecumdienu atmiņu fondu. Bet vienubrīd laikam palaidos slinkumā un tagad atceros tikai to braucienu ar riteni gar bērziem."

2000

Šajā laikā Vladimirs Putins no sākuma kļūst par Krievijas prezidenta pienākumu izpildīt‚ju un tikai pēc tam tiek ievēlēts.

Vienlaikus neprātīgi populāri kļūst realitātes šovi par Robinsoniem un par Izdzīvotājiem, taču Latvijā par ko tādu uzzinās tikai pēc gada. Latvijas sportisti Olimpiskajās spēlēs iegūst zelta, sudraba un bronzas medaļu. Un tas ir skaisti un aizkustinoši. Šajā laikā mirst Rožē Vadims un sers Džons Gilguds. Un Haralds Mednis. Un atkal cilvēki nodomā, ka nemaz nezināja, cik ļoti mīlējuši tos, kuri aiziet. “Šādi iemācās pareizos jautājumus,” intervijā žurnālam Rīgas Laiks teica 100 gadus vecais Hanss Georgs Gadamers, “piemēram, par nāvi vai dzimšanu."

2001

Šajā laikā Toms Krūzs šķiras no Nikolas Kidmenas un cilvēkiem tas ir pat nedaudz interesanti. Pārējie skatās filmas par Hariju Poteru, Gredzenu pavēlnieku, Mulinrūžu, Vaniļas debesīm, Kapeņu izlaupītaju Laru Kroftu un daudzas, daudzas citas labas filmas. Umberto Eko saraksta Bodolīno, lai gan daudzi uzskata, ka varēja arī nerakstīt. Savukārt Leonards Koens ieraksta 10 jaunas dziesmas un visiem uzreiz kļūst kaut nedaudz priecīgāk. Mirst Džordžs Harisons un Janis Ksenakis, lai gan citi domā, ka viņi joprojām ir dzīvi. Zemestrīcē Indijā iet bojā vairāk nekā 20 tūkstoši cilvēku, un tas ir briesmīgi. Pasaules Tirdzniecības centrā iet bojā vairāk nekā trīs tūkstoši cilvēku, un tas nez kāpēc ir vēl briesmīgāk par zemestrīci Indijā. Pasaule, starp citu, šajā laikā domā, ka ir neatgriezeniski mainījusies. Lai gan, izskatās, ka daudz kas ir palicis pa vecam. Pols Holenders, kura dokumentālā filma par Latviju satrauc pilnīgi visus, saka: “Par dvēseli nezinu. Tas vēl būtu jānoskaidro - vai man ir dvēsele vai nav."

2002

Šajā laikā daudzi noskatās filmu par Ostinu Pauersu un zelta locekli, bet vēl vairāk ir to, kas redzējuši filmu par Zirnekļcilvēku. Un, ja tā padomā, pilnīgi lieki. Šajā pašā laikā ASV prezidents Džordžs Bušs aizrijas ar sālsstandziņu un gandrīz nomirst. Bet Marija N. uzvar Eirovīzijas dziesmu festivālā, un tas ir pat patīkami. Šajā laikā Austrumtimora kļūst par neatkarīgu valsti, un tas gandrīz neprasa cilvēku upurus. Arvo Perts ierodas Latvijā‚ un daudzi, daudzi cilvēki viņu iemīl. Un viņiem paliek labāk un gaišāk dzīvot. Lai arī Perts teica: “Mēs esam pieraduši dzīvot tā kā skābi kāposti mucā - visu tikai iespiežam sevī dziļāk un dziļāk. Un tad pienāk brīdis, kad tā dzīvot vairs nav iespējams..."

2003

Šajā laikā klusi un nevajadzīgi nomirst aita Dollija. Mirst dažādi cilvēki no kara Irākā, nevar teikt, ka ļoti daudz, taču arī - pilnīgi nevajadzīgi. Un nomirst Ansis Epners. Un Džonijs Kešs. Un vēl daudzi, daudzi citi labi cilvēki nomirst. Un, droši vien, tikpat daudz arī piedzimst. Kaut kur tepat. Šajā pašā laikā.