Ilmārs


Reply To:

(bez virsraksta) @ 19:20

[info]ilmars:



komentārs
Sirdsapziņas noplēšamais talons
Ilmārs Šlāpins par Ojāru Vācieti


Pēc piepešā paziņojuma par Ojāra Vācieša gada nosaukuma piešķiršanu gadam, kas jau bija iesācies, šur un tur klusi atskanēja vairāki zīmīgi viedokļi par to, kā vērtēt pirms divdesmit gadiem miruša un vēl senāk dzīvojuša dzejnieka “vietu un lomu”. No vienas puses, dzīvu cilvēku vienmēr ir grūti saprast, kur nu vēl ielikt kādā plauktiņā, bet, no otras puses — arī mirušo interpretēt nav nekāda pateicīgā nodarbošanās, brīžiem nepamet sajūta, ka īsti godīgi tas nav. Tomēr izsvītrot Vācieti no mūsu annālēm jeb gadurakstiem nav nemaz tik viegli, un varbūt tieši šobrīd ir īstais brīdis par to parunāt, nemaz nepretendējot uz Kultūras ministrijas finansējumu. Pēc tam jau atkal aizmirsīsies.

Pirmā versija — kolaboracionists

Šajā versijā nevienam nav šaubu, ka Ojārs Vācietis ir uzrakstījis virkni labu dzejoļu, kas pārstāv klaji komunistisku pozīciju — turklāt ideālistiska, karojoša komunisma pozīciju. Mazāk gan ir pastāvošo iekārtu slavinošu dzejoļu, kas norādītu uz tīru un savtīgu kolaboracionismu, taču nav retums tādi, kas nosoda jebkādas šaubas un minstināšanos ceļā uz galīgo uzvaru. Vācietis ar pilnu kaisli un talantu jūsmo par pagātnes šķiru cīņu varoņiem un ir gatavs izsmiet laikabiedru mazdūšību. Būdams patiešām labas dzejas autors, viņš ar visu savu darbību demonstrēja to, ka arī radoši cilvēki, latviešu inteliģence var būt kompartijas biedri, ar savu piemēru aicināt arī citus sadarboties ar noziedzīgo okupācijas režīmu. Taču tas vēl nebūtu nekas — vienlaikus aizstāvēdams humānistisku ētisko nostāju, viņš veicināja ideoloģisko šizofrēniju — slimību, kas bija pārņēmusi ne vien domājošos cilvēkus Padomju Savienībā, bet arī kreisi noskaņoto inteliģenci Rietumos. Šī slimība bija ticība komunismam kā ideālam, kas joprojām ir sasniegšanas vērts, neskatoties uz visiem neveiksmīgajiem un asiņainajiem mēģinājumiem. Tikai pateicoties šādam atbalstam, PSRS noturējās vēl liekus 30 gadus, nevis sabruka uzreiz pēc Staļina represiju atmaskojuma. Ir iespējams apgalvot, ka Vācietis, būdams talantīgākais un pārliecinošākais komunisma ideālu aizstāvis, ir personiski vainojams totalitārisma stiprināšanā. Šim viedoklim jāpievieno pārliecība, ka atbildība par nodarīto šajā laikā ir atšķirīga — parastajam mazajam kolaboracionistam, kas rūpnīcas partijas sapulcē paklausīgi balsoja “par”, tā ir mazāka, bet dzejniekam vai māksliniekam, kura talants un harizma spēja pārliecināt masas, drīzāk pienāktos nāvessods, nevis piemineklis. Pirmajiem sods pienāktos čekas virsniekiem, bet nākamajiem — dzejniekiem un rakstniekiem. Tāds, lūk, radikāls viedoklis, kas nav zemē metams, ja vien pieņemam par patiesām trīs tēzes. Pirmkārt, to, ka komunisms ir noziedzīga ideoloģija, pareizāk sakot — ka ideoloģija pati par sevi var būt noziedzīga. Otrkārt, to, ka Vācietis bija ģeniāls dzejnieks. Un, treškārt, to, ka ģeniālam dzejniekam ir kādi īpaši pienākumi, kas diktē pavisam citus kritērijus viņa sociālās lomas vērtēšanai, atšķirībā no parastā sīkcilvēka.

Otrā versija — sirdsapziņas etalons

Pārsteidzoši un negaidīti polemizējot ar augstākizklāstīto viedokli, rakstniece Nora Ikstena kādā valdības sēdē sacīja: “Ojārs Vācietis simbolizē valsts un personīgās sirdsapziņas saskaņu. Būtu labi, ja caur šā gada izsludināšanu tāds princips ieietu mūsu dzīvē”. Lai arī jēdziens “valsts un personiskās sirdsapziņas saskaņa”, tuvāk papētot, nav nekas cits kā eifēmisms sasodīti noziedzīgam kolaboracionismam, nevar nepiekrist, ka Vācieša dzejnieka pozīcijai jautājums par sirdsapziņu bija ļoti svarīgs. Daudzos, arī klusākos un personiskākos dzejoļos jūtamas bažas par sirdsapziņas saglabāšanu. Nav šaubu arī, ka jebkurai varai būtu prieks par dzejnieku, kurš no tīras sirds cenšas dzīvot un rakstīt saskaņā ar šīs varas deklarētiem principiem. Kultūras ministre Inguna Rībena, piesakot ideju par Ojāra Vācieša gada izsludināšanu, teica vēl interesantākus vārdus: “Ojārs Vācietis izvēlējās grūtu misiju — garīgas apspiestības un ideoloģiska terora apstākļos būt par tautas sirdsapziņu, un tāds viņš joprojām paliek mūsu apziņā. Vācieša ētiskais maksimālisms ļoti nepieciešams Latvijai, kura gatavojas kļūt par Eiropas Savienības pilntiesīgu locekli.” Jājautā — kāds tam sakars ar Eiropas Savienību, ja vien neuztveram to par salīdzinājumu ar PSRS? Izklausās pēc pārpratuma vai pat zaimošanas, ja kaut vai hipotētiski pieņemam par patiesām tās Vācieša dzejas rindas, kurās viņš izsmej runas par lielo un par mazo dzimteni. Tas bija viņš, kurš nicināja latviešu sīkpatriotismu. Viņam nebija pieņemama dubultā morālā grāmatvedība jebkura latvieša attiecībās ar faktu, ka viņš ir PSRS pilsonis. Tas, ko no Vācieša tiešam varētu mācīties, ir morālais imperatīvs: “Ja tava sirdsapziņa nesaskan ar pārliecību, pielabo pārliecību, nevis sirdsapziņu!” Protams, šāds imperatīvs ir tikpat strīdīgs kā jebkurš cits, taču palīdz dzīvot. Un izdzīvot sarežģītā vēsturiskā situācijā. Arī daudz.

Trešā versija — traģiski pretrunīga personība

Varam pieņemt, turklāt ar acīmredzamiem pierādījumiem gan daiļradē, gan biogrāfijā, ka Ojārs Vācietis bija iekšēju pretrunu nomākts cilvēks. Lai arī sarakstījis daudzus mīļus dzejoļus bērniem un apbrīnojami erotisku mīlas liriku, viņa literārā mantojuma lielāko daļu veido mokpilni jautājumi un pārmetumi pašam sev. Jautājumi par to, kā tad ir pareizi dzīvot? Un kā tas ir iespējams — pareizi dzīvot? Vācieša dzīves laikā nepublicētie dzejoļi veido gandrīz pusi no visa, ko viņš sarakstījis. Tipisks virtuves disidents, kas tā arī nav sadūšojies skaļi pateikt, ko domā. Skaidrs, ka tīši vai netīši prokomunistiskie dzejoļi tika publicēti ar lielāku atsaucību nekā tie, kas skāra strīdīgas tēmas vai nebija cenzoriem tik viegli saprotami. Šķiet, būtu godīgi “īsto” Vācieti meklēt šajos krājumos, paša dzejnieka saglabātos skolēnu burtnīciņās, nevis tajos, kas uz Oktobra svētkiem nodrukāti žurnālā ar prokomunistisku nosaukumu Karogs. Neaizmirsīsim arī atkarību no alkohola, kas, par to nevar būt nekādu šaubu, liecina par jūtīgas dvēseles mēģinājumiem aizmirst morālos kompromisus un radošo prostitūciju. Atbildot uz viedokli, ka Vācietim par nodarīto pienāktos nāvessods, var teikt, ka šo sodu viņš pats sev ir izpildījis — sadedzinot gan aknas, gan sirdi, gan talantu. Starp savulaik nepublicētajiem ir 1970. gada dzejolis Trīsdesmit graši, kurā pirmajā personā tiek aprakstīta Jūdasa pakāršanās: “Teiktu sev — te nu ir mana peļņa. Balta sieva uz naksnīga meļņa.”

Piektā versija — bez nosaukuma

Nav brīnums, ka daudzi mākslinieki cenšas distancēties no politikas un no sabiedriskās līdzdarbības vispār. Grūti to savienot ne tikai ar māksliniekam piestāvošu bohēmisko dzīvesveidu, bet arī ar būtisko brīvības nosacījumu, kas ļauj radīt. Nav brīnums, ka tie, kas krīt ideoloģiskās cīņas kārdinājumā un reizēm rada ģeniālus lozungus, tiek saspārdīti jau dzīves laikā, pēc nāves jau nu noteikti. Īstam māksliniekam, protams, tas ir vienalga, bet te rodas smaga morāla problēma mums, vērtētājiem — vai mums ir tiesības izvirzīt īpašus, savā būtībā šķiriskus, ja ne rasistiskus noteikumus, kas būtu piemērojami māksliniekiem? Vai mākslinieks nedrīkst būt dzīvs cilvēks, kas vēlas darīt visu to pašu sīko un riebīgo, ko mēs visi? Un otrādi — vai mēs visi nedrīkstam būt mākslinieki, tajā pašā brīdī neatsakoties no daļas savas brīvības? Un tādā gadījumā kas tad tā par radošo brīvību, ja tai tiek uzlikti ierobežojumi? Nav vienkārši izvērtēt Vācieša dzejas literāro kvalitāti, tā patiešām ir dažāda. Vēl sarežģītāk būs novērtēt Vācieti kā morālu autoritāti vai etalonu. Šķiet, ka šādā vērtēšanā jau pašā par sevi ir kaut kas amorāls. Ja ņemsim vērā, ko Vācieša dzejā izlasījuši vieni un ko — otri, mums sanāks brīnišķīgs mietpilsoņu dzejnieka piemērs. Vācieša mantojums ir tik plašs, ka ir gan ko uz apsveikuma kartītēm rakstīt, gan ko paklusām dziedāt, gan — ko uz transparentiem rakstīt. Gan toreiz, gan tagad. Un vēl arī Eiropas Savienībā noderēs. Nevis sirdsapziņas etalons, bet gadskārtējais noplēšamais talons. Ideāls dzejnieks tiem, kas paši nevēlas un nekad nav pratušies pārbaudīt savas personiskās sirdsapziņas orgāna lokanību. Nosauksim gadu par Vācieti. Arī to viņš jau bija paredzējis: “Nosauksim tās par kļavām, kas uz celiņa dzeltenas birušas. Nosauksim tās par savām, kas par to, ka tās mirušas.”



Šlāpina etalons

Autors: Nora Ikstena, rakstniece
Publicēšanas datums: Ceturtdiena, 2003. gada 3. aprīlis.
Rubrika: Kultūra (15. lpp.)

Es neko neteicu par «personiskās sirdsapziņas un valsts saskaņu»


Kad izlasīju Ilmāra Šlāpina kaismīgi demagoģisko rakstu Sirdsapziņas noplēšamais talons (Rīgas Laiks, 2003.gada aprīlis), nez kāpēc acu priekšā man pavīdēja ne jau Ojāra Vācieša tēls melnajās brillēs un beretītē, bet gan Šlāpina samulsusī un apjukusī seja kādā televīzijas diskusijā, kurā viņš piedalījās kā Nacionālās radio un televīzijas padomes loceklis, viņam blakus sēdēja toreizējais finanšu ministrs, tautpartijietis Gundars Bērziņš, un ne jau es viena toreiz mulsu, vērojot, kā filozofs, gluži kā iebaidīts skolas puika, ausās, ko drīkst un ko nedrīkst teikt šajā spēlē, kurā īstās likmes liek citi, bet viņš ir tikai nabaga algots kolaboracionists. Tur bija viela ne vienam vien ievadrakstam un slejai. Bet mulsums kaut kā atturēja no rakstīšanas. Tomēr ar savām versijām par Ojāru Vācieti Šlāpins, kā smejies, izsaucis mani uz kara takas.

Pirmkārt, Ilmārs Šlāpins man piedēvējis vārdus, kurus nekad neesmu teikusi. Kaut kā neredzēju viņu tajā Ministru kabineta sēdē, kurā man dažos teikumos nācās paskaidrot valdībai, kāpēc nenāktu par ļaunu šo gadu izsludināt par Ojāra Vācieša gadu. Otrkārt, es toreiz teicu, ka man negribētos te lietot metavalodu, kurā sarakstītas projektu pieteikumu tonnas (un kuru noteikti zināmā līmenī apguvis arī Šlāpins, vai nu citādi tik ilgi noturētos apmaksātā padomes locekļa statusā), tāpēc es vienkārši domāju, ka Ojārs Vācietis kā dzejnieks centās samērot savu sirdsapziņu ar tautas sirdsapziņu, ka tas viņam, ņemot vērā laiku un ideoloģiju, kurā viņš dzīvoja, dārgi maksāja un ka tas varētu būt pamudinājums ikvienam mēģināt samērot personisko sirdsapziņu ar citām sirdsapziņām. Es neko neteicu par «personiskās sirdsapziņas un valsts saskaņu», kas Šlāpinam tik slaidi ļāvis paust versiju par «sasodīti noziedzīgo kolaboracionismu» un izvērpt frāzi: «Nav šaubu arī, ka jebkurai varai būtu prieks par dzejnieku, kurš no tīras sirds cenšas dzīvot un rakstīt saskaņā ar šīs varas deklarētiem principiem.» Es to neteicu, jo es tā nedomāju.

Es arī nedomāju, ka Ojārs Vācietis bija (ir) tautas sirdsapziņa, jo katram, kā zināms, ir savējā un ir ļoti viegli pasludināt kādu par vispārējo. Protams, Ministru kabineta sēdē es arī nesāku plašāk un dziļāk skaidrot jēdzienus, piemēram, ka tauta ir «kopīga metafiziska solidaritātes zona» (pēc Kamī) un vēl simtiem atšķirīgu mēģinājumu to definēt.

Es nedomāju, ka ļaunums slēpjas iespējā šogad no valsts budžeta atvēlēt noteiktu naudas summu Ojāra Vācieša atcerei, viņa darbu izdošanai, konferencēm u.tml. Es to nenosauktu, Šlāpina vārdiem, par «sirdsapziņas noplēšamo talonu». Es domāju, ka tā ir vēl viena iespēja atgādināt ļaudīm par talantīgu cilvēku, kas spējis radīt un viņus uzrunāt. Galu galā Ojāra Vācieša gads nozīmē visus tos lasījumus, grāmatas, rakstus, esejas, kas pašlaik top. Tas, ka MK pieņem lēmumu par Ojāra Vācieša gadu, ir līdzvērtīgi visām valsts institūciju balvām, mākslas biennālēm, kurās mākslinieki pārstāv valsti u.tml. Tās ir mākslinieku un valsts attiecības, kurās vienmēr valda apburtais loks — ja valsts viņus neatzīst, viņi apvainojas, kad atzīst, tad nokaunas un grib no šīs atzinības norobežoties.

Tomēr jāatzīst, ka Šlāpina melīgo faktu izklāstu savas «mākslinieciskās idejas» realizēšanas labad es viņam piedodu, jo galu galā viņa raksts ir tikai un vienīgi mēģinājums sava «personīgā sirdsapziņas orgāna lokanību» samērot ar Ojāra Vācieša sirdsapziņu. Un tieši tas bija mans arguments par labu Ojāra Vācieša gadam. Ar visiem zvēriem kabatā — nolemtību, tautu, sirdsapziņu un citiem.



Uzmetums balādei

Autors: Gundega Repše, rakstniece
Publicēšanas datums: Ceturtdiena, 2003. gada 10. aprīlis.
Rubrika: Kultūra (16. lpp.)

Ilmārs Šlāpins. Komentārs Sirdsapziņas noplēšamais talons. Rīgas Laiks, 2003, IV

«Fu tu velns!» pēkšņi iesaucās meistars, viņš beidza smēķēt un saspieda galvu rokās. «Nē, paklausies, tu taču esi gudrs cilvēks un ārprātīga nekad neesi bijusi. Tu patiešām esi pārliecināta, ka mēs vakar bijām pie sātana?

«Patiešām nopietni,» Margarita atbildēja.»

(M.Bulgakovs. Meistars un Margarita. No krievu valodas tulkojis Ojārs Vācietis)


Kaut gan es rakstu grāmatu par Ojāru Vācieti, faktam nav nekāda sakara ar šā gada oficiālo un mazliet skolmeistarīgo, centīgi izdabīgo pasludināšanu dzejnieka vārdā, kas tik kaismīgi sakūlusi asinis un satricinājusi žurnāla Rīgas Laiks viena no allažīt vēsajiem ideologiem — Ilmāra Šlāpina — orgānu darbību. Žēl cilvēka, protams, taču orgānu mazspējas rezultātā palaistās smerdelības žurnāla aprīļa numurā diemžēl nu jau vairākas dienas neizklīdinās no sabiedriskās un daudziem — no personiskās dzīves telpas. Nekrofiliskās provokācijas, protams, visvairāk liecina par Šlāpina kungu, ne jau Ojāru Vācieti, taču pieminēšanas vērtas tās ir tāpēc, ka smakas noturība liecina par nopietniem procesiem sabiedrībā, par vērtību nobīdi līdz tādai patoloģijai, kad smaka tiek uzdota par skābekli, un ka ir daļa cilvēku, kuriem tas sagādā baudu. Un atkarību. Kad citādi vairs nemaz nevar. Smaka kā ikdienas komforts.

Šlāpina kungs, kurš, ja pareizi atceros, ir filozofs, kurš kolaboracionistiskā kārtā ieguvis augstāko izglītību okupācijas apstākļos (atvainojos, ka neviena no viņa filozofiskajām atklāsmēm nav saglabājusies atmiņā, bet tas, domājams, noticis vien tāpēc, ka viņa domugraudi, pretēji Vācieša dzejrindām, nav mietpilsoniski, t.i., piemērojami lietošanai plašās darbaļaužu masās), tātad, Šlāpina kungs, kurš šad un tad ir izteicies nievīgi par latviešiem kā parādību, šoreiz sevi atklājis kā tipiskāko latvieti. Ar visām vēsturiskajām saknēm un kompleksiem. Daiļrunīgi, ka vienlaikus ar izaicinošo retoriku par Vācieša dvēseles izmēriem un dzejnieka, teiksim, lielumu, sabiedrībā vērojama cīkstēšanās un pat tiesāšanās gan par īstenajiem un visīstenākajiem kristiešiem, gan starp īstenajiem un visīstenākajiem miera mīlētājiem, gan... Tāda mazā Irāka. Tāds kādreiz jau matīts laikmetiņš, pavīd Pelšes kūkumiņš, Vosa cūkacīte, Griguļa «kvā», Gora rēgs un turpat jau pakalpiņu koris, kas baudkāri sēc: «Uz karātavām!»

Nesagādāšu Rīgas Laika klubiņam to saldo prieciņu un par Ojāra Vācieša advokāti neiestāšos. Neba jau iztrūkstošā honorāra dēļ, bet tālab, ka šī «lieta» nav izskatāma tais dvēseles liesuma parametros, kādus prokurors Šlāpins izvirza dzejniekam. Sasvērts un sadalīts izcirtnīšos, Ojārs Vācietis, ticiet man, nezaudēs neko ne no savas dzejas, ne nodzīvotās dzīves spēka. Jo, pirmkārt, viņš pat savā nāvē pierāda, ka ir dzīvāks par dzīvajiem (un tālab ikreizējā Vācieša piesaukšana izsauc tik kaislīgu viļņošanos tiklab paššūtās kulisēs, kā aizkulisēs). Tas, ka pašu Rīgas Laiku vienmēr ir interesējuši svaigi līķi, ne kādas personības dzīvotspēja, atbild uz jautājumu, kālab Vācieša gada izsludināšana tik ļoti saērcinājusi rakstiņa autoru. Šlāpins par savu žurnālu koncentrēti ir pateicis to, ko rūpīgs lasītājs gadu garumā tikai aptuveni nojautis. Taisno tiesu viņš netieši vērsis arī pret sevi pašu. Par to — paldies.

Otrkārt, Vācieti mīlēja un mīl neatkarīgi no tā, vai Šlāpina apsūdzībai ir vai nav pamata, neatkarīgi no tā, cik kusli vai žilbinoši es viņu attaisnotu. Tā ka — nāksies vien samierināties, Šlāpina kungs, un gadiņu paciesties, kamēr zinātnieki pētīs un vētīs. Neitrāli, profesionāli, ne smerdeļojot no nihilistiski agresīvu, teju seksuāli uzbudinātu priekšstatu stalažām. Tā ka nāksies bombardēt perifērijā, vervēt algotņus, apgūt modernākas metodes, kā izrēķināties ar latviešu literatūras vēsturi un lielā mērā arī šodienu, jo kolaboracionista O.V. dēli un mazdēli, māsas un māsīcas veido šodienas latviešu literatūru, kura, vai jums tas patīk vai ne, joprojām sargā (vai vismaz tiecas to darīt) cilvēka cienīgu dzīvi, garīgu vērtību koordinātas un sirdsprātu, ne sagurušu smadzeņu konvulsijās izšļāktas nenosakāmas vielas duļķes. Vācieša kaislība uz dzīvi, uz būšanu un tās neatmežģījamajām pretrunām, kas krusto tieši un nepastarpināti dzīva cilvēka sirdi, ne tehnoloģiski vēsu reflektoru, padara neiespējamu pat iedomātu tiesas prāvu (kas gan būtu labas dramaturģijas vērta). Jo prokurors un apsūdzētais atrodas divās atšķirīgās dimensijās. Varbūt tālab Šlāpins deva priekšroku nošaušanai, t.i., iznīcināšanai. Jo viņu valodas nesatiksies un žesti melos. Tulki nebūs kvalificēti. Tie, kas būtu gatavi tulkot, vēl tikai mācās nāveklības akadēmijā. Jāpagaida.

Dzeja sevi aizstāv pati. Vienmēr. Bet dzejnieki, protams, mirst. Un ekshumācijas bauda dažiem sagādā svētkus. Lai! Jo ar to neko nevar dzejniekam nodarīt. Bet vēl ar nāvi nesaļimušajiem spēj uzrādīt, cik bezcerīgi slima ir pasaule, kas sen aizmirsusi, kas vispār ir dzeja, kurā teritorijā, kādā nekurienē tā rodas un atrodas, ar ko tā runā un kā šķērso cilvēka apziņas un bezapziņas apvāršņus. Šī pasaulsdaļa ir atrofējusi dvēselisko dzirdi un iztēlojas dzeju esam kā kādas kalpības, kāda pasūtījuma, kāda projektiņa izpildījumu personīgo kaprīžu apmierināšanai.

Šlāpins nenošaus Vācieti, jo Šlāpins ir izvarojis pats sevi. Ja vēl smīkņā zem rabarberlapas, ka rakstelī minētas tikai četras no piecām versijām un viena, visticamāk, viņa personiskā, ir neuzrakstīta, un tālab viss saskribētais ir vien žurnālistiska provokācija, kamēr īstenā Šlāpina doma paturēta dievišķajā klusuma zonā, viņš būtu jānodēvē par gļēvuli. Jāpiebilst vēl kāds sīkums — ja raksta autors ir pārliecināts, ka cilvēks dzer un nodzeras, un vēlreiz dzer tad, kad sajūtas maucīgs konformists, tad es viņam vēlētu kādu garāku plostu narkologa uzraudzībā. Tas liecinātu par viņa cilvēcisko esamību.

Pieminiet, labi ļaudis,

mūža gudru padomiņu:

kas klausītu lakstīgalu,

ja vārniņa neķērkusi?

O.V.
 

Your Reply:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Ilmārs