ilmars:

Viena no grūtākajām lietām, ko dzīvē mācīties, ir pieticība. Šķiet, ka tas ir tikums, kas reti iedzimst. Pieticība ne vien ēdiena un apģērba izvēlē vai ikdienas tēriņos, bet arī pieticība attieksmē pret citiem, saviem tuvākajiem un tālākajiem.

Pieticība ir vispretrunīgākais jēdziens tirgus sabiedrībā jeb kapitālismā. Tā palīdz kapitāla uzkrāšanā, taču traucē tirgus paplašināšanā. Sanāk, ka plaukstošā sabiedrībā bagātajiem jābūt pieticīgākiem par nabagajiem. Taču pieticību vienlīdz grūti iemācīties gan bagātam, gan nabagam, jo tā nav tikai dzīvesveida izvēle — nav jau tā, ka zelta vidusceļš itin visur būtu optimāls un racionāli pamatots.

Dažreiz radikāla askēze vai visu pieejamo resursu izmantošana ir pareizāka izvēle. Ir sfēras, kur maksimāla slodze stimulē organisma mobilizāciju, tā, piemēram, runā badošanās medicīnas aizstāvji — ka ķermenis ekstremālos apstākļos spēj tikt vaļā no neārstējamām slimībām, ka labāk neēst vispār, nevis ēst nepareizi. Bet ne par medicīnu es gribēju parunāt. Es par to pieticību, kas parādās attiecībās un uzskatos. Par pieticību, kas izpaužas lepnības trūkumā un iecietībā pret citiem.

Un arī te ir svarīga, šoreiz — morāla, dilemma, kas kaut reizi dzīvē bijusi jāatrisina ikvienam cilvēkam — ko darīt situācijās, kad redzam, ka otrs rīkojas slikti? Ļaut viņam to darīt nozīmētu vairot ļaunumu pasaulē, kļūt par līdzdalībnieku un veicināt šā cilvēka nesodāmības izjūtu. Bet arī neļaujot un iejaucoties nav nekādas garantijas, ka manai rīcībai būs pozitīvs rezultāts. Pat pieņemot nodomu un rīcības pilnīgu saskaņu, mērķu un rezultātu atbilstību, man nav nekādas garantijas, ka mani uzskati par labo ir pareizāki par jebkuriem citiem.

Protams, ir tā saucamie vispārpieņemtie uzskati, tradicionālās morāles normas, likumi un kārtība, galu galā, taču reālās dzīves situācijas ir daudz sarežģītākas par desmit baušļiem vai pārsimt Krimināllikuma pantiem. Mēs nekad neuzzināsim, vai rīkojāmies pareizi, pieļaudami Irākas kara sākumu vai koku nociršanu Tērbatas un Lāčplēša ielas krustojumā. Bet mēs taču to pieļāvām, vai ne? Vismaz šajā situācijā, kurā atrodamies mēs, pie interneta sēdošie, — mēs esam tikai divi: no vienas puses ir ziņa, fakts, no otras puses — mēs. Un neviens nav vairāk vai mazāk atbildīgs par to, kas noticis.

Interneta portālos komentāru autori parasti ir tie, kas par savu pārliecību ir vispārliecinātākie. Iespējams, tas ir tāds kā filtrs — cilvēki, kuri ir mazāk pārliecināti, neraksta. Un nav nekāds brīnums, ka notiek pretēju viedokļu sadursme. Ķīviņš, kuram nav lemts nonākt pie savstarpējas izpratnes, jo anonīmais formāts arī neprasa kaut cik cilvēcīgu samierināšanos, kaut nedaudz pieticības un piekāpšanās, kas fiziskā saskarsmē dzēš potenciālo agresiju. Vai tas nozīmē, ka virtuālajā laikmetā pieticību mācīties ir kļuvis vēl grūtāk? Man gribētos būt pieticīgākam un paturēt tiesības kļūdīties, nebūt pārliecinātam, neuzņemties atbildību. Es tikai nezinu, vai tā ir labāk. Neesmu pārliecināts.