| Ko es meklēju? | Mar. 23rd, 2014 @ 04:17 pm |
|---|
|
Šķiet, ka šis ir jautājums, ko sev uzdodu pēdējos 20 gadus ar dažādu intensitāti, ar dažādu noskaņu un dažādām gaidām par atbildi. Reizēm liekas, ka esmu kaut ko sapratis, bet tad atkal atgiežos pie tā, kur biju sākumā.
Šķiet, ka tam, ko meklēju ir kāds sakars ar mīlestību, bet nezinu vai runa ir par parastu mīlestību, vai iemīlēšanos vai mīlestību, ko es saņemu no citiem. Šķiet, ka runa ir par kaut ko varbūt globālu - vai varbūt es vienkārši esmu neglābjams romantiķis, kas savu pasauli veidoja uz Remarka, Exeperī, Hemingveja un līdzīgām grāmatām par to kādam ir jābūt (bet kāmdēļ gan) vīrietim.
No vienas puses es esmu skarbi tiešs un atklāti egosists, es spēju un gribu paņemt to, kas man pienākas. No otras es veltu laiku un enerģiju lai glābtu kādu no kaut kā - no alhakolisma, no aktarības, no depresijas, no bezcerīgas nākotnes, ko es vinam redzu, bet viņš pats domā, ka viss ir labākajā kārībā. Tas veido nesaprotamu attiecību un uzdedības modeli, ko no malas visvieglāk uzskatīt par manipulāciju, bet tam nav nozīmes. Ko es īsti gribu no dzīves. Vai es spēju vienkārsi slīdēt pa straumi, un akceptēt visu, ko dzīve man liek priekšā - bez šaubām, bez bailēm, bez nosodījuma. Ar pilnu sirdi akceptēt un pieņemt visu ar ko es sastopos, saprotot, kas tas ir labākais, kas ar mani un apkārtni var notikt šajā brīdī un šajāl laikā. Saprotot, ka cietumā, viennieka kamerā cilvēks var jūsties visdrošāk - tur nebūs lietus, vai vērtras un katru dienu viņš saņems ēdienu izdzīvosānai. Vai es saportu, ka cilvēks ir gatavs atdot gandrīz visu, kas viņam ir, lai saņemtu sajūtas, krāsianību, iluzoro brīvības sajūtu? Arī sāpes, arī nelaimes ir daudz vairāk, kā mužs viennieka kamerā. Sajūtas ir izvērtējamas tikai salīdzinājumā viena pret otru. Sajūtas un emocijas nav absolūtas. Un absolūtajā izteiksmē manas sajūtas ir pilnīgi sačakarētas.
Es gribu grupas atzinību, vienlaikus noliedzot, ka šī grupa vispār pastāv. Tas nav iespējams.
Es pat negribu saprast visu, vai tomēr man ir nepieiciešams saprast, lai spētu viņus pieņemt, un sevi un pasauli. es neatvainojos par to, ka tas, ko rakstu ir murgs. Tas ir vajadzīgs man. Man ir jāspēj tikt galā ar to, kas es īsti esmu. Un tad drīkst nomirt.
Ja es esmu bioloģikska mašīna - tad es radu pēc iespējas mazos cilvēkus, katram no tiem atstāju pūrā zināmu daudzumu resursu, varbūt zināšanu, un vilciens var turpināties, un manai dzīvei nav īsti jēgas, kā vien būt par daļu no kopējā katla, kas vāras, kā pilienam nav citas nozīmes katlā ar ūdeni, kā vien radīt masu ar citiem pilieniem.
Ja es esmu reflekscija no kaut kā lielāka un grudrāka, tad mans uzdevums ir būt tādam, kādam man ir jābūt, lai es būtu pēc iespējas labāka reflekcija, lai es sasniegtu mērķi vai pildītu funkciju, kura dēļ šī refleksija pastāv.
Es domāju, sliecos domāt, ka pēdējais ir vairāk patiesība nekā pirmais - ka cilvēks nav tikai bioloģiska mašīna.
Es sliecos domāt, ka mīlestība ir kaut kas, kas raksturo to, kuru es atstaroju, tapēc man tik nenormāli trūkst kaut kā, ko es nespēju iegūt vai formulēt. Tapēc varbūt arī citi cilvēki dzenas pēc lietām ,kas viņiem patiesībā īsti nav nepieciešamas kā bioloģikām mašīnām - bezgalīga slava, vara.. nepiepildama tieksme pēc kāda aspekta, ko nekad viņi nespēs sasniegt.
Jādomā tālāk. |
| Ko es meklēju? | Mar. 23rd, 2014 @ 04:17 pm |
|---|
|
Šķiek, ka šis ir jautājums, ko sev uzdodu pēdējos 20 gadus, ar dažādu intensitāti, ar dažādu noskaņu un dažādām gaidām par atbildi. Reizēm liekas, ka esmu kaut ko sapratis, bet tad atkal atgiežos pie tā, kur biju sākumā.
Šķiet, ka tam, ko meklēju ir kāds sakars ar mīlestību, bet nezinu vai runa ir par parastu mīlestību, vai iemīlēšanos vai mīlestību, ko es saņemu no citiem. Šķiet, ka runa ir par kaut ko varbūt globālu - vai varbūt es vienkārši esmu neglābjams romantiķis, kas savu pasauli veidoja uz Remarka, Exeperī, Hemingveja un līdzīgām grāmatām par to kādam ir jābūt (bet kāmdēļ gan) vīrietim.
No vienas puses es esmu skarbi tiešs un atklāti egosists, es spēju un gribu paņemt to, kas man pienākas. No otras es veltu laiku un enerģiju lai glābtu kādu no kaut kā - no alhakolisma, no aktarības, no depresijas, no bezcerīgas nākotnes, ko es vinam redzu, bet viņš pats domā, ka viss ir labākajā kārībā. Tas veido nesaprotamu attiecību un uzdedības modeli, ko no malas visvieglāk uzskatīt par manipulāciju, bet tam nav nozīmes. Ko es īsti gribu no dzīves. Vai es spēju vienkārsi slīdēt pa straumi, un akceptēt visu, ko dzīve man liek priekšā - bez šaubām, bez bailēm, bez nosodījuma. Ar pilnu sirdi akceptēt un pieņemt visu ar ko es sastopos, saprotot, kas tas ir labākais, kas ar mani un apkārtni var notikt šajā brīdī un šajāl laikā. Saprotot, ka cietumā, viennieka kamerā cilvēks var jūsties visdrošāk - tur nebūs lietus, vai vērtras un katru dienu viņš saņems ēdienu izdzīvosānai. Vai es saportu, ka cilvēks ir gatavs atdot gandrīz visu, kas viņam ir, lai saņemtu sajūtas, krāsianību, iluzoro brīvības sajūtu? Arī sāpes, arī nelaimes ir daudz vairāk, kā mužs viennieka kamerā. Sajūtas ir izvērtējamas tikai salīdzinājumā viena pret otru. Sajūtas un emocijas nav absolūtas. Un absolūtajā izteiksmē manas sajūtas ir pilnīgi sačakarētas.
Es gribu grupas atzinību, vienlaikus noliedzot, ka šī grupa vispār pastāv. Tas nav iespējams.
Es pat negribu saprast visu, vai tomēr man ir nepieiciešams saprast, lai spētu viņus pieņemt, un sevi un pasauli. es neatvainojos par to, ka tas, ko rakstu ir murgs. Tas ir vajadzīgs man. Man ir jāspēj tikt galā ar to, kas es īsti esmu. Un tad drīkst nomirt.
Ja es esmu bioloģikska mašīna - tad es radu pēc iespējas mazos cilvēkus, katram no tiem atstāju pūrā zināmu daudzumu resursu, varbūt zināšanu, un vilciens var turpināties, un manai dzīvei nav īsti jēgas, kā vien būt par daļu no kopējā katla, kas vāras, kā pilienam nav citas nozīmes katlā ar ūdeni, kā vien radīt masu ar citiem pilieniem.
Ja es esmu reflekscija no kaut kā lielāka un grudrāka, tad mans uzdevums ir būt tādam, kādam man ir jābūt, lai es būtu pēc iespējas labāka reflekcija, lai es sasniegtu mērķi vai pildītu funkciju, kura dēļ šī refleksija pastāv.
Es domāju, sliecos domāt, ka pēdējais ir vairāk patiesība nekā pirmais - ka cilvēks nav tikai bioloģiska mašīna.
Es sliecos domāt, ka mīlestība ir kaut kas, kas raksturo to, kuru es atstaroju, tapēc man tik nenormāli trūkst kaut kā, ko es nespēju iegūt vai formulēt. Tapēc varbūt arī citi cilvēki dzenas pēc lietām ,kas viņiem patiesībā īsti nav nepieciešamas kā bioloģikām mašīnām - bezgalīga slava, vara.. nepiepildama tieksme pēc kāda aspekta, ko nekad viņi nespēs sasniegt.
Jādomā tālāk. |
| Sarunas beigas | Jan. 24th, 2014 @ 05:15 pm |
|---|
|
Liekas, ka man ir periodi, kad vēlos vienkārši runāt. Vienalga ar ko, vai varbūt par lietām, kuras man ir svarīgas un ko es nevaru izrunāt ar sev tuvajiem, ar tiem, kas man blakus.
Šajos periodos tad es rakstu savas tekošā brīža sajūtas šajā žurnālā.. Vai tas parādās kaut kur publiski? Vai to kāds izlasa? Vai tam vispār ir nozīme? Nezinu.
Varbūt pāriešu uz blogpostu vau worldpressi un reflektēšu sevi tur? Vismaz varbūt redzēšu cik ļoti esmu tuksnesī viens pats. Vai tomēr citi virtuāli skatās uz mani.
Cilvēks kā sociāla būnte - cik ļoti ir vai nav svarīgs šis sociālais aspekts - nebūt vienam? Nezinu. |
| Būt miljonāram | Jun. 19th, 2013 @ 05:10 pm |
|---|
|
Neilgu laiku atpakaļ izlasīju žurnālā (laikam Una) rakstu par miljonāru medīšanu. Patika sākotnējā atziņa, ka, pirmais, ko vajag izdarīt ir aizmirst, ka uz viņiem attiecas standarta filozofu un psihologu pamācības, jo viņi ir pilni ar fobijām, kompleksiem un citām dīvainībām, kuru dēļ viņi ir tik izmisīgi strādājuši, lai pie sava miljona tiktu. Domāju, ka pārspīlēti, bet kaut kāda daļa taisnības tur ir - es dzenos pēc naudas tā it kā tā būtu pašmerķis, lai arī man tās ir būtiski vairāk kā tiem, kas dzīvo mūsu valstī, un arī tā īsti iztērēt es to uzreiz nevaru. Iemesls ir bailes un nestabilitātes sajūta, ka neskatoties uz pieejamo naudas, īpašumu, objektu skaitu, jebkurā brīdī var izrādīties, ka kaut kas ir nogājis greizi un man vairs to nav... Bez tam rūpes par tiem, kas no manis ir atkarīgi rada prasību, lai vismaz pāris tūkstoši katru mēnesi būtu tam pieejami, daudzus gadus...
Otra atziņa, ka miljonāriem ir ļoti vaļīga attieksme pret likumiem un noteikumiem. Tā laikam var būt. Nav taisnība, ka tas ir tadēļ, ka viņi neciena to autorus vai citus cilvēkus (vismaz ne visi) - nauda ļauj paskatīties uz lietām daudz plašāk un daudz brīvāk, un no attāluma ir redzami ļoti daudzi varianti kā izturēties pret normām, lai tās netiktu ignorētas, vai ko var ignorēt, lai tam nebūtu seku, un kas ir jāņem vērā.
Trešā, ka viņiem ir vajadzīgas gudras meitenes. Arī taisnība. Es teiktu viņai ir jāspēj domāt un man ir jāsaprot, ka viņa saprot vismaz tik daudz cik es... Cik es to nožēloju, ka pavasarī palaidu vaļa lapsulēnu, kas bija tieši tāda, kādu es to iedomājos, kas domāja manas domas (vai vismaz izlikās) un uzdeva jautājumus, kas man bija aktuali? Gribas kaukt kā vilkam par savu neizdarību, muļķīgo ceļojumu uz āziju un nesavlaicīgo viņas uzmeklēšanu...bet dzīve izdara savas korekcijas. Tomēr šī bija vienkārši atkāpe. Fakts, ka man patīk gudras meitenes.
Vai tas viss ir par mani? Nedomāju, ka manu pamatlīdzekļu kopējā vērtība tagad ir tieši tik liela, bet vai kaut kas mainīsies, kad rūpnīcai izdarīšu remontu vai palielināšu apgrozījumu otram biznesam, vai pārdošu jūrmalas māju? Nedomāju. Lietas tiek darītas vienādā tempā daudzus gadus, kā rezltātā rodas nauda un tā jau ir tā, kas nosaka milnojārību vai nē. Jā, tas izklausās daudz, bet nenodrošina garantētas vecumdienas, līdz ar to ir jāturpina strādāt, lai tas pamats, kas kalpos par vecumdienu garnatu būtu tik liels un sazarots, ka pat lielu svārstību un dažādu ārejo apstākļu rezultātā pāri palikušais kapitāls spēs nodrošināt mani un man tuvos cilvēkus tad, kad es pats vairs nespēšu saražot nekādu pievienoto vērtību. Nožējojami, bet laikam tas ir mērķis kapēc darīt vairāk nekā dzīvot šodienai.. |
| parasta darba diena | Jan. 28th, 2013 @ 10:29 am |
|---|
|
Konstruktūvi pavadīts laiks ir tad, ja pēc laika atskatoties, gribas to atkārtot velreiz. Ja tā, man liekas, ka mans konstruktīvais laiks visvairāk saistās ar darbu. Ar to, ka esmu sekmīgi un īsā laika esmu izdarīijis to, ko biju iedomājies vai kādam apsolījis. Šī rīta sanaksmē sarakstijus sev 11 punktus, kas jāizdara. Pagājušas ir 2h un 7 (vieglākie) no tiem ir izdarīti.
Ko darīt ar tiem 4, ko man negribas darīt.... Pat negribas domāt par tām. Tt kā tikai pāris zvani, pāris tikšanās, bet ai kā negribas. Pats nesaprotu kapēc. Tā vietā rakstu šo dienastrāmatu. Tīrākā darbības imitācija - kaut ko taču daru, laiks paiet, bet nav jāķērās pie lietām, kuras negribas darīt. |
| » Selestīnas principi |
|---|
Beidzot ar prieku varu strukturēt savas dzīves notikumus un principus, jo visu, ko tiku izdomājis/izsecinājis daudzu gadu garumā, atrodu Redfilda "Selestīnas pareģojumos" un tam sekojošajās nākamajās 3 grāmatās. Lieliski - nav vairs jāšaubās par savām "nepareizajām" izvēlēm, un "neloģiskajiem" rīcības motīviem.
Pirms pāris dienām, kā bieži pirms tam, apstājos pie operas mājas nevarēdams izvēlēties pa kuru celiņu doties uz Esplanādi - pāri tiltam vai gar sliedēm. Tikai šoreiz ir kārtīga pareizuma sajūta -es stāvu nevis tapēc, ka esmu jocīgs, bet tapēc, ka man ir jāstāv un tam ir kāda nozīme. Pirms pāris dienām 3x satiku kolēģi vienas dienas laikā, bet neparunāju - tagad zinu, ka nākamreiz runāsu par neko, jo tas nav nejauši, ka viņu satiku - kaut kāda tam ir nozīme...Un tā joprojām.
Probēma, ka veidojot dzīvi šādā veidā, ne visas lietas ir skaidras. Ko darīt ar tiem jautājumiem, ko es pats nevaru atbildēt? Cik ir tādu savādāko cilvēku, kas jau labu laiku paši savā nodabā ir izdomājuši selestīnas principus, un pēc tiem vadās savās ikdienas gaitās, klusām, paši priekš sevis, nevienam neko neteiktdami, lai izvairītos no riska tikt nosauktiem par dīvaiņiem?
Jan. 23rd, 2013 @ 01:49 pm
|
| » Sniega sajūta |
|---|
Īstenībā es gribu rakstīt par sinhronitāti, par Jungu, par Redfieldu, par nejaušībām, kas nemaz nav nejaušības, bet likumi, kas noteic manas aktivitātes, līdz ar to manu dzīvi.
Par to, ka paradās lietas, kuras es esmu meklējis tad, kad man tās ir vajadzīgas, un par to, ka salūzt mašīna, mani aptur policija, uzkrīt negaidīti darbi, vai atsaka projektu potencialais pasūtītajs dienā, kad es gribu darīt kaut ko sliktu un nepareizu. Nav taisnības Dostojevskim, ka viss ir atļauts. Šīs kategorijas var skaidri sakārtot, ja ne negrib paļauties uz ļaužu ieradumiem, tad to var samēra viennozīmīgi izdarīt pēc nejaušību rakstura man apkārt. Tātad existē lietu absolūtās vērtības.
Sniegs. Šodien bija lielisks sniegs. Balts, smalks, mīksts...Protams, ka tas nevar būt pirmais manā mūžā, bet cik reizes es esmu uz to skatījies kā uz kaut ko tik skaistu un vienreizēju kā tagad? Es gribu, lai es to nepazaudēju, lai tā skaistuma sajūta nāk klāt, lai spēju to noturēt arī tad, ja priešā ir cilvēks, kas ar neizpratni skatās uz mani. Noturības vingrinājumi man ir vēl priekšā.
Jan. 11th, 2013 @ 08:48 pm
|
| » Meklējumos |
|---|
Ilgu laiku neko neesmu šeit rakstījis, jo dzīve apgriezās ar kājām gaisā. Par laimi.
Tagad man ir citas attiecības un viss ir lieliski.
Līdz brīdim, kamēr parādās vēl kāda būtne, par kuru es sāku domāt vairāk un vairāk, lai arī zinu, ka tas ir lieki.
Neredzu ko varu citu darīt, kā vien rakstīt šajā dienasgrāmatā. Man nav neviena ar ko par šo runāt. Par ar šo meiteni ne :(
Pašam liekas interesanti, ka mana izvēle ir nenormāli selektīva. Ar ko šī meitene ir labāka par daudzām citām? To nezinu un nesaprotu, bet gribu viņu redzēt un domāju par viņu 100x dienā.
Ja viņa neizdarīs neko sliktu, tas beigsies ar to, ka palikšu no viņas atkarīgs. Draudīga perspektīva.
May. 30th, 2011 @ 06:16 pm
|
| » Par Dievu |
|---|
Iedomājies cilvēku, kas atrodas pilnīgā tumsā, kuram nav dzirdes, ožas un nav sensoro sajūtu....Bet iedomājies, ka šis cilvēks būtu pilnībā funkcionāls - viņš varētu kaut ko likt mutē, un norīt, viņš varētu elpot un visādā ziņā pastāvēt - pie nosacījuma, ka apkārtējie apstākļi nepieļautu viņam kļūdīties. Teiksim viss, ko viņs bāž mutē tur arī labi iederas un ir labs vai nekaitīgs. Tāds cilvēks dzīvotu, bet nezinātu, ka blakus ir vēl daudzi citi cilvēki, vai telpa vai jebkas..
Tagad iedomājies, ka arī mēs esam tādi dīvaini radījumi, kas neko nesajūt un neredz no pasaules apkārt vairāk kā tās trīs dimensijas. Bet kāpēc lai dimensiju patiesībā nebūtu vairāk kā 3?
Tātad sajust dievu varbūt nozīmē nejūtīgajam nojaust, ka eksistē kaut kas, ar ko var apzināt vairāk pasaules nekā nodrošina viņa neesošās maņas.
Nevis dievs ir tas par ko mēs jautājam, bet par realitāti, kas ir lielāka nekā mēs to saprotam...
Apr. 17th, 2009 @ 02:24 pm
|
| » Brīvsolī |
|---|
Biju naktsklubā.
Saņemts viens noraidījums, vienu meiteni noceļ puisis, iegūta viena atļauja piezvanīt. Vēl tagad jūtos par to lepns un pateicīgs. Vakar saņēmu atbildi "paldies par ananāsu sulu agri no rīta".
Mīļi.
Pēc tās pašas nakts es saņemu citu īsziņu "liels paldies par visu labo, ko tu tovakar darīji". Tik pārsteidzši un ļoti negaidīti, jo pēc manas saprašanas es tovakar es sarunāju tikai neveiklas muļķības, kuru dēļ viņa raudāja aiz vientulības. Ļoti priecājos, par reabilitāciju, bet nesaprotu ar ko to esmu izpelnījies.
Ir tik ļoti vajadzīgs mīļums visapkārt, Ir tik daudz zaudētu ilūziju. Tik maz atbildības un sapratnes.
Jan. 13th, 2009 @ 04:43 pm
|
| » Atkal viens |
|---|
Otrā reize, kad esmu aizgājis no mājām...varbūt mazliet, bet varbūt pavisam.
Un pirmo reizi parādās vientulības sajūta. Jautājums kaut kur sev dziļi iekšā " vai es esmu kādam vajadzīgs".
Šovakar stundu riņķoju par Rīgu - izlikos svarīgs. Tad nopirku šķirdrumu vējstiklam. Tad aizgāju uz "Go Planet". Viens. Izbraucu ar kartingiem. Paliku priekšpēdējais. Bet tomēr īsu brīdi sajūta, ka kaut kas notiek. Cik ļoti maz man vajadzētu, lai šī diena, šis vakars būtu lielisks un izdevies! Otru cilvēku blakus. Tādu, kas nestrīdās, neraud, nepārmet. Kuru var saspiest sev blakus un atdot savu mēteli, ja viņam salst.
Citādi nekam nav īsti jēgas. Spēju iedomāties kāpēc mirst veci cilvēki, kas mūža beigās pazaudē savu otru pusi. Dzīve kļūst tukša -pēkšņi un negaidīti.
Dec. 19th, 2008 @ 10:16 pm
|
| » Cita, atšķirīga ikdiena |
|---|
Pusotrs mēnesis ir pagājis, kopš aizgāju no mājām. Divas nedēļas, kopš esmu atpakaļ un dzīvoju kopā līdz pirmajam strīdam.
Mēnesis, kura laikā mēs abi kaut ko iemācījāmies. Vispirmām kārtām tu tagad zini, ka esi daudz stiprāka kā domāji. Kad atnācu, tu biji atplaukusi un ziedoša - tu biji sieviete, kas apzinās savu vērtību. Kā es par tevi priecājos! Savukārt es vairs nebaidos no telefona zvaniem, nekļūstu izmisīgi nervozs par maniem nebeidzamajiem nodarījumiem.. nēsmu vēl ticis ar sevi galā, bet vismaz ir cerība, ka tas ir iespējams.
Dzīve ir ieguvusi kaut kādu saturu, jēgu. Vakar gulēju prom no mājas gultā un man bija prieks, par to, ka es šeit esmu, ka man ir silta istaba un mīksta gulta. Cik tagad ir nebeidzami labāk kā bija pirms tam.
Kaut kas, manurpat, ir saplīsis un pagalam, bet palikušais ir nesalīdzināmi pieņemamāks nekā tas, kas bija prims tam. Vai tu tiešām domā, ka es skumšu pēc tā, kas bija? Tu to sauci par pieķeršanos, bet tā bija asiņaina. Tev, man un visvairāk bērniem. Ne mirkli nenovēlu to nevienam no mums piedzīvot atkal.
Brr. NEKAD arī ne. Tad lau labāk vienam. Labāk zaudēt tavu mīļumu, uzmanību, jēgu,ko tu piedod dzīvei, lepnumu ar taviem sasniegumiem - visu kas mums ir vai ir bijis. Labāk nekad nesatikties. Ceru, ka tu to saproti. ..Nē - meloju. Tu nesaproti vis. Tu domā, ka man ir 40gadineka krīze un es tagad sevi apliecinu sexualaja jomā. Muļķības, jo es to nedaru.
Dec. 2nd, 2008 @ 09:31 am
|
| » Esība un Laiks |
|---|
Liekas vakar atklāju sev jaunu rotaļlietu - Heidegeru. Liekas, ka virsraksts latviski skan tuvāk orģinālam, tātad lasīšu latvisi... Plūdoņa Zaraturstras tulkojums bija šausmīgs tāpēc līdz šim ir bijis zināms atsalums pret dižgaru tulkojumiem, bet tā kā vāciski neko nesaprotu, nekas cits neatliek. Bet Nīčes tulkojums angliski bija baigi labais.
Nov. 10th, 2008 @ 10:35 pm
|
|
|