Īstenībā es gribu rakstīt par sinhronitāti, par Jungu, par Redfieldu, par nejaušībām, kas nemaz nav nejaušības, bet likumi, kas noteic manas aktivitātes, līdz ar to manu dzīvi.
Par to, ka paradās lietas, kuras es esmu meklējis tad, kad man tās ir vajadzīgas, un par to, ka salūzt mašīna, mani aptur policija, uzkrīt negaidīti darbi, vai atsaka projektu potencialais pasūtītajs dienā, kad es gribu darīt kaut ko sliktu un nepareizu. Nav taisnības Dostojevskim, ka viss ir atļauts. Šīs kategorijas var skaidri sakārtot, ja ne negrib paļauties uz ļaužu ieradumiem, tad to var samēra viennozīmīgi izdarīt pēc nejaušību rakstura man apkārt. Tātad existē lietu absolūtās vērtības.
Sniegs. Šodien bija lielisks sniegs. Balts, smalks, mīksts...Protams, ka tas nevar būt pirmais manā mūžā, bet cik reizes es esmu uz to skatījies kā uz kaut ko tik skaistu un vienreizēju kā tagad? Es gribu, lai es to nepazaudēju, lai tā skaistuma sajūta nāk klāt, lai spēju to noturēt arī tad, ja priešā ir cilvēks, kas ar neizpratni skatās uz mani. Noturības vingrinājumi man ir vēl priekšā. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
