Ilūzijas un citas pārdomas - Post a comment

Pusotrs mēnesis ir pagājis, kopš aizgāju no mājām. Divas nedēļas, kopš esmu atpakaļ un dzīvoju kopā līdz pirmajam strīdam.

Mēnesis, kura laikā mēs abi kaut ko iemācījāmies. Vispirmām kārtām tu tagad zini, ka esi daudz stiprāka kā domāji. Kad atnācu, tu biji atplaukusi un ziedoša - tu biji sieviete, kas apzinās savu vērtību. Kā es par tevi priecājos! Savukārt es vairs nebaidos no telefona zvaniem, nekļūstu izmisīgi nervozs par maniem nebeidzamajiem nodarījumiem.. nēsmu vēl ticis ar sevi galā, bet vismaz ir cerība, ka tas ir iespējams.

Dzīve ir ieguvusi kaut kādu saturu, jēgu. Vakar gulēju prom no mājas gultā un man bija prieks, par to, ka es šeit esmu, ka man ir silta istaba un mīksta gulta. Cik tagad ir nebeidzami labāk kā bija pirms tam.

Kaut kas, manurpat, ir saplīsis un pagalam, bet palikušais ir nesalīdzināmi pieņemamāks nekā tas, kas bija prims tam. Vai tu tiešām domā, ka es skumšu pēc tā, kas bija? Tu to sauci par pieķeršanos, bet tā bija asiņaina. Tev, man un visvairāk bērniem. Ne mirkli nenovēlu to nevienam no mums piedzīvot atkal.

Brr. NEKAD arī ne. Tad lau labāk vienam. Labāk zaudēt tavu mīļumu, uzmanību, jēgu,ko tu piedod dzīvei, lepnumu ar taviem sasniegumiem - visu kas mums ir vai ir bijis. Labāk nekad nesatikties. Ceru, ka tu to saproti. ..Nē - meloju. Tu nesaproti vis. Tu domā, ka man ir 40gadineka krīze un es tagad sevi apliecinu sexualaja jomā. Muļķības, jo es to nedaru.