Iedomājies cilvēku, kas atrodas pilnīgā tumsā, kuram nav dzirdes, ožas un nav sensoro sajūtu....Bet iedomājies, ka šis cilvēks būtu pilnībā funkcionāls - viņš varētu kaut ko likt mutē, un norīt, viņš varētu elpot un visādā ziņā pastāvēt - pie nosacījuma, ka apkārtējie apstākļi nepieļautu viņam kļūdīties. Teiksim viss, ko viņs bāž mutē tur arī labi iederas un ir labs vai nekaitīgs. Tāds cilvēks dzīvotu, bet nezinātu, ka blakus ir vēl daudzi citi cilvēki, vai telpa vai jebkas..
Tagad iedomājies, ka arī mēs esam tādi dīvaini radījumi, kas neko nesajūt un neredz no pasaules apkārt vairāk kā tās trīs dimensijas. Bet kāpēc lai dimensiju patiesībā nebūtu vairāk kā 3?
Tātad sajust dievu varbūt nozīmē nejūtīgajam nojaust, ka eksistē kaut kas, ar ko var apzināt vairāk pasaules nekā nodrošina viņa neesošās maņas.
Nevis dievs ir tas par ko mēs jautājam, bet par realitāti, kas ir lielāka nekā mēs to saprotam... |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
