Ilūzijas un citas pārdomas - Post a comment

Šķiek, ka šis ir jautājums, ko sev uzdodu pēdējos 20 gadus, ar dažādu intensitāti, ar dažādu noskaņu un dažādām gaidām par atbildi. Reizēm liekas, ka esmu kaut ko sapratis, bet tad atkal atgiežos pie tā, kur biju sākumā.
Šķiet, ka tam, ko meklēju ir kāds sakars ar mīlestību, bet nezinu vai runa ir par parastu mīlestību, vai iemīlēšanos vai mīlestību, ko es saņemu no citiem. Šķiet, ka runa ir par kaut ko varbūt globālu - vai varbūt es vienkārši esmu neglābjams romantiķis, kas savu pasauli veidoja uz Remarka, Exeperī, Hemingveja un līdzīgām grāmatām par to kādam ir jābūt (bet kāmdēļ gan) vīrietim.
No vienas puses es esmu skarbi tiešs un atklāti egosists, es spēju un gribu paņemt to, kas man pienākas. No otras es veltu laiku un enerģiju lai glābtu kādu no kaut kā - no alhakolisma, no aktarības, no depresijas, no bezcerīgas nākotnes, ko es vinam redzu, bet viņš pats domā, ka viss ir labākajā kārībā. Tas veido nesaprotamu attiecību un uzdedības modeli, ko no malas visvieglāk uzskatīt par manipulāciju, bet tam nav nozīmes. Ko es īsti gribu no dzīves. Vai es spēju vienkārsi slīdēt pa straumi, un akceptēt visu, ko dzīve man liek priekšā - bez šaubām, bez bailēm, bez nosodījuma. Ar pilnu sirdi akceptēt un pieņemt visu ar ko es sastopos, saprotot, kas tas ir labākais, kas ar mani un apkārtni var notikt šajā brīdī un šajāl laikā. Saprotot, ka cietumā, viennieka kamerā cilvēks var jūsties visdrošāk - tur nebūs lietus, vai vērtras un katru dienu viņš saņems ēdienu izdzīvosānai. Vai es saportu, ka cilvēks ir gatavs atdot gandrīz visu, kas viņam ir, lai saņemtu sajūtas, krāsianību, iluzoro brīvības sajūtu? Arī sāpes, arī nelaimes ir daudz vairāk, kā mužs viennieka kamerā. Sajūtas ir izvērtējamas tikai salīdzinājumā viena pret otru. Sajūtas un emocijas nav absolūtas. Un absolūtajā izteiksmē manas sajūtas ir pilnīgi sačakarētas.
Es gribu grupas atzinību, vienlaikus noliedzot, ka šī grupa vispār pastāv. Tas nav iespējams.
Es pat negribu saprast visu, vai tomēr man ir nepieiciešams saprast, lai spētu viņus pieņemt, un sevi un pasauli. es neatvainojos par to, ka tas, ko rakstu ir murgs. Tas ir vajadzīgs man. Man ir jāspēj tikt galā ar to, kas es īsti esmu. Un tad drīkst nomirt.

Ja es esmu bioloģikska mašīna - tad es radu pēc iespējas mazos cilvēkus, katram no tiem atstāju pūrā zināmu daudzumu resursu, varbūt zināšanu, un vilciens var turpināties, un manai dzīvei nav īsti jēgas, kā vien būt par daļu no kopējā katla, kas vāras, kā pilienam nav citas nozīmes katlā ar ūdeni, kā vien radīt masu ar citiem pilieniem.
Ja es esmu reflekscija no kaut kā lielāka un grudrāka, tad mans uzdevums ir būt tādam, kādam man ir jābūt, lai es būtu pēc iespējas labāka reflekcija, lai es sasniegtu mērķi vai pildītu funkciju, kura dēļ šī refleksija pastāv.

Es domāju, sliecos domāt, ka pēdējais ir vairāk patiesība nekā pirmais - ka cilvēks nav tikai bioloģiska mašīna.
Es sliecos domāt, ka mīlestība ir kaut kas, kas raksturo to, kuru es atstaroju, tapēc man tik nenormāli trūkst kaut kā, ko es nespēju iegūt vai formulēt. Tapēc varbūt arī citi cilvēki dzenas pēc lietām ,kas viņiem patiesībā īsti nav nepieciešamas kā bioloģikām mašīnām - bezgalīga slava, vara.. nepiepildama tieksme pēc kāda aspekta, ko nekad viņi nespēs sasniegt.
Jādomā tālāk.