Otrā reize, kad esmu aizgājis no mājām...varbūt mazliet, bet varbūt pavisam.
Un pirmo reizi parādās vientulības sajūta. Jautājums kaut kur sev dziļi iekšā " vai es esmu kādam vajadzīgs".
Šovakar stundu riņķoju par Rīgu - izlikos svarīgs. Tad nopirku šķirdrumu vējstiklam. Tad aizgāju uz "Go Planet". Viens. Izbraucu ar kartingiem. Paliku priekšpēdējais. Bet tomēr īsu brīdi sajūta, ka kaut kas notiek. Cik ļoti maz man vajadzētu, lai šī diena, šis vakars būtu lielisks un izdevies! Otru cilvēku blakus. Tādu, kas nestrīdās, neraud, nepārmet. Kuru var saspiest sev blakus un atdot savu mēteli, ja viņam salst.
Citādi nekam nav īsti jēgas. Spēju iedomāties kāpēc mirst veci cilvēki, kas mūža beigās pazaudē savu otru pusi. Dzīve kļūst tukša -pēkšņi un negaidīti. |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
