Ilūzijas un citas pārdomas - Post a comment

Neilgu laiku atpakaļ izlasīju žurnālā (laikam Una) rakstu par miljonāru medīšanu. Patika sākotnējā atziņa, ka, pirmais, ko vajag izdarīt ir aizmirst, ka uz viņiem attiecas standarta filozofu un psihologu pamācības, jo viņi ir pilni ar fobijām, kompleksiem un citām dīvainībām, kuru dēļ viņi ir tik izmisīgi strādājuši, lai pie sava miljona tiktu. Domāju, ka pārspīlēti, bet kaut kāda daļa taisnības tur ir - es dzenos pēc naudas tā it kā tā būtu pašmerķis, lai arī man tās ir būtiski vairāk kā tiem, kas dzīvo mūsu valstī, un arī tā īsti iztērēt es to uzreiz nevaru. Iemesls ir bailes un nestabilitātes sajūta, ka neskatoties uz pieejamo naudas, īpašumu, objektu skaitu, jebkurā brīdī var izrādīties, ka kaut kas ir nogājis greizi un man vairs to nav... Bez tam rūpes par tiem, kas no manis ir atkarīgi rada prasību, lai vismaz pāris tūkstoši katru mēnesi būtu tam pieejami, daudzus gadus...

Otra atziņa, ka miljonāriem ir ļoti vaļīga attieksme pret likumiem un noteikumiem. Tā laikam var būt. Nav taisnība, ka tas ir tadēļ, ka viņi neciena to autorus vai citus cilvēkus (vismaz ne visi) - nauda ļauj paskatīties uz lietām daudz plašāk un daudz brīvāk, un no attāluma ir redzami ļoti daudzi varianti kā izturēties pret normām, lai tās netiktu ignorētas, vai ko var ignorēt, lai tam nebūtu seku, un kas ir jāņem vērā.

Trešā, ka viņiem ir vajadzīgas gudras meitenes. Arī taisnība. Es teiktu viņai ir jāspēj domāt un man ir jāsaprot, ka viņa saprot vismaz tik daudz cik es... Cik es to nožēloju, ka pavasarī palaidu vaļa lapsulēnu, kas bija tieši tāda, kādu es to iedomājos, kas domāja manas domas (vai vismaz izlikās) un uzdeva jautājumus, kas man bija aktuali? Gribas kaukt kā vilkam par savu neizdarību, muļķīgo ceļojumu uz āziju un nesavlaicīgo viņas uzmeklēšanu...bet dzīve izdara savas korekcijas. Tomēr šī bija vienkārši atkāpe. Fakts, ka man patīk gudras meitenes.

Vai tas viss ir par mani? Nedomāju, ka manu pamatlīdzekļu kopējā vērtība tagad ir tieši tik liela, bet vai kaut kas mainīsies, kad rūpnīcai izdarīšu remontu vai palielināšu apgrozījumu otram biznesam, vai pārdošu jūrmalas māju? Nedomāju. Lietas tiek darītas vienādā tempā daudzus gadus, kā rezltātā rodas nauda un tā jau ir tā, kas nosaka milnojārību vai nē. Jā, tas izklausās daudz, bet nenodrošina garantētas vecumdienas, līdz ar to ir jāturpina strādāt, lai tas pamats, kas kalpos par vecumdienu garnatu būtu tik liels un sazarots, ka pat lielu svārstību un dažādu ārejo apstākļu rezultātā pāri palikušais kapitāls spēs nodrošināt mani un man tuvos cilvēkus tad, kad es pats vairs nespēšu saražot nekādu pievienoto vērtību. Nožējojami, bet laikam tas ir mērķis kapēc darīt vairāk nekā dzīvot šodienai..