Beidzot ar prieku varu strukturēt savas dzīves notikumus un principus, jo visu, ko tiku izdomājis/izsecinājis daudzu gadu garumā, atrodu Redfilda "Selestīnas pareģojumos" un tam sekojošajās nākamajās 3 grāmatās. Lieliski - nav vairs jāšaubās par savām "nepareizajām" izvēlēm, un "neloģiskajiem" rīcības motīviem.
Pirms pāris dienām, kā bieži pirms tam, apstājos pie operas mājas nevarēdams izvēlēties pa kuru celiņu doties uz Esplanādi - pāri tiltam vai gar sliedēm. Tikai šoreiz ir kārtīga pareizuma sajūta -es stāvu nevis tapēc, ka esmu jocīgs, bet tapēc, ka man ir jāstāv un tam ir kāda nozīme. Pirms pāris dienām 3x satiku kolēģi vienas dienas laikā, bet neparunāju - tagad zinu, ka nākamreiz runāsu par neko, jo tas nav nejauši, ka viņu satiku - kaut kāda tam ir nozīme...Un tā joprojām.
Probēma, ka veidojot dzīvi šādā veidā, ne visas lietas ir skaidras. Ko darīt ar tiem jautājumiem, ko es pats nevaru atbildēt? Cik ir tādu savādāko cilvēku, kas jau labu laiku paši savā nodabā ir izdomājuši selestīnas principus, un pēc tiem vadās savās ikdienas gaitās, klusām, paši priekš sevis, nevienam neko neteiktdami, lai izvairītos no riska tikt nosauktiem par dīvaiņiem? |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
