motley
mana
mīļā
:PPP

Tātad - visu pagājušo nedēļu sanāca ietusēt pa Kanādu. Pašlaik man skan "Face 2 Face" ar dziesmu --Pathetic--.
Oukēi. Tātad - Kāds sakars man un kanādai? Nu pirmkārt oleg_t ir no Kanādas - Winipegas, bet nu šoreizīt tas bija otrajā vietā. Pats galvenais bija Kanādas Latviešu dziesmu svētki kas norisinājās no 1 - 4 jūlijam Toronto pilsētā. Un tā kā es dziedu iekš koŗa Juventus un vēl šis koris tika uzaicināts uz šiem Kanādas Latviešu svētkiem, tad man tika tā iespēja spert kāju tajā otrajā pasaules daļā - Ziemeļamerikā - Kanādā - Toronto. Es zināju, ka braukšu uz turieni jau apmēram pirms gada, kad uzzināju par šo ceļojumu. Izmaksas bija pie 250 Ls + 30 Ls par vīzu, un kautko tādu jau nu laikam ka nevar laist garām.. :]

Tā nu pienāca tā svētdiena - 27 jūnijs, kad jāizlido. Lidmašīna uz Kanādu lido caur Prāgu, kur būs jāpārsēžās. Septiņos no rīta atvados no mammas, kura mani atvedusi līdz lidostai, un satusēju ar pārējiem Juventiešiem. Pirmā fascinējošā lieta mani jau pārsteidza iekš Rīgas lidostas bagāžas kāviņsauc - tur kur nodod bagāžu un kautko izdara ar biļetēm laikam.. Tur strādā viena ļoti redzēta jauniete. Beigās saprotu, ka tā taču manas LU FizMat programmas - optometrijas biedrene - viņai nākamgad būs ceturtais kurss [man trešais]. Arī viņa mani pamana un mēs abpusēji sasmaidamies. Tālāk seko parastā pasu, biļešu un bagāžas kontrole un pēc brīža atrodos jau otrpus lidostas nama - uzgaidāmajās telpās. Līdz iekāpšanai mums ir vēl kāda pusstunda laiks. Palēnām savācamies un pienāk arī tas brīdis, kad pirmoreizi speru kāju iekš lidmašīnas. Bija savādi. Nekad nebiju lidojis, biju dzirdējis vienīgi stāstus kas un kā notiek ausīs un pierē pacelšanās laikā. Un paiet vēl kāds brīdis un lidmašīna lēnām izgriež uz skrejceļa un nostājās savā starta pozīcijā un tad - jūtu kā tā ieskrienās - apmēram tāpat kā braucot pa Liepāja - Rīga šoseju ar Subaru Impreza viena jaunā krieva vadībā... Un mirklis un atrodos jau tumšajā miglā. Izrādās, ka lai paceltos ir vajadzīgs apmēram pāri 200 km/h ātrums - vismaz tā rādīja monitors. {vēl jau jāņem arī vēja virziens un ātrums vērā... tas tā.. mazsvarīgi šobrīd} Tur augšā ir skaisti - baltāku baltumu kā mākoņu baltumu diez vai kur var redzēt. Spilgtāks par spilgtu un debesu zilums - sākot no gaiši gaiši zila līdz pat tumšzilam. Un cik gan skaisti ir saulrieti un saullēkti un pilsēta naktī.. Fantastiski izgaismoti skrejceļi, zilās, dzeltenās, orandžās un zaļās un sarkanās un citas gaismas kas pārklāj pilsētu. Un tik ģeometriski līnijiski izkārtots tas viss. Fantastiski skaisti... Mākoņi izskatās kā kuģi, nē - kā ledus un sniega krāvumi, sakrāvumi, augstu augstu.. 10 kilometur augstumā ir apmēram pie -50 grādiem auksts. Izkrītot no tāda aukstuma nevis nosities, bet nosalsti. Ar izpletni lekt no šāda augstuma :D smieklīgi - pie reizes arī noslāpsti. Jo atmosfēra šeitan taču ir retināta. Bet nu jā - paliku pie Prāgas lidostas. Tur no lidmašīnas ārā nebij vis pa piebīdāmo tuneli bet pa trepēm - un pēc tam ar busiņu. Šeit vajadzēja gaidīt stundas 3 līdz iekāpšanai lidmašīnai uz Toronto. Abi ar tenoru Uldi izdomājam izkļūt ārā no lidostas - oukēi - tā arī darām. Uzrādam pasi un izejam svaigā Prāgas gaisā. Pati pilsēta no lidostas ir tālu, tāpēc īpaši necenšamies doties uz turieni - būtu bezjēdzīgi un pieļāvam nepasēšanu uz lidmašīnu. Tomēr ārpusē apskatījām pirmās Čehu lidmašīnas butaforiju. Drīz jau atkal atradāmies atpakaļ lidostā un šoreiz meklējām termināli - interneta pieejai. Atradām kautko terminālim līdzīgu, tikai tā bija interaktīva Skodas reklāma. Uldis uzspēlēja savu ģitāri un koris koristiski kopīgi uzdziedāja populāras latviešu dziesmas. Es ar Daci spēlējām pokeru ar metamajiem kauliņiem. Tā īsinot laiku pienāca arī Prāga -> Toronto lidmašīnas kārta. Un jau atkal pēc ierastā čekinga sēdējām jau ērti lidmašīnu krēslos un skatījāmies kā pareizi jāpiesprādzējās un kā jāvingrina labā un kreisā kāja lidojuma laikā. Šis boings bija maķenīt lielāks un tajā bija vairāk vietas un vēl monitori, kuros varēja redzēt kur atrodamies un vēl dažādus parametrus par lidmašīnas augstumu, ātrumu un atlikušajām stundām līdz galamērķim. Šī svētdiena bija garā svētdiena, jo lidojām mēs 8 stundas bet
1)izlidojām ap 2iem un
2)ielidojām ap 4iem :)
Tā mums svētdienai pienāca klāt 7 stundas. Ļoti interesanti bija ieraudzīt arī Grenlandi, kaut gan viņa galīgi nebija zaļa. Melnbalta un kalnaina - no augšas skatoties. Līdzīga arī izskatījās Ņūfaundlenda - stepe, maziņi krūmiņi, sniegs, kalni un ledus ūdens. Palēnām jau parādās arī kāds apdzīvots laukums, izrādās, ka stepi apdzīvo ziemeļindijāņi. Medī lāčus un roņus laikam. Lidojot vēl tālāk uz dienvidiem redzu jau ceļus, laukus, kārtīgas apdzīvotas vietas, bet visas izskatās tik.. kantainas, četrstūrainas, ka vai bail.. Un izrādās visa kanāda ir tāda... Viņiem ir četri virzieni - ziemeļi, dienvidi, austrumi un rietumi. Neinteresanti vienā ziņā, bet ērti un parocīgi, tomēr man gan vairāk patīkās vecās labās mudžekļieliņas.

Nolaidušies un izgājuši visiem kam jāiziet, satiekam Juri Ķeniņu. Sākumā liekās ļoti interesants cilvēciņs, bet bieži vien Pirmais iespaids par cilvēkiem ir maldīgs. Viņš mūs novieto mūsu naktsmītnē - Universitātē - "Trinity" Iekārtojušies mēs ar Uldi dodamies ievērtēt pilsētu un pirmais mūsu apskates objekts ir kāds debesskrāpis kuram 13ais stāvs ir aizmūrēts. ejam iekšā, bet tur kautkāds serviss priekšā. Ejam iekšā un sākam runāties, izrādās tas nams ir kautkāds emigrācijas departaments vai dienests.. Sapratām, ka apskatīt to stāvu mums neizdosies, devāmies tālāk un ievērtējām pārējos debesskrāpjus. Bet tad drīzi devāmies arī atpakaļ - kā nekā diena bija par 7 stundām garāka nekā parasti.


Otrā diena. Pirmdiena faktiski. Ķeniņš ar Artūru Jansonu - orķestra vadītāju mūs vedīs uz savām iemīļotām vietām Kanādas ezeru krastos. Apmēram kādi 100 km no toronto uz ziemeļiem. Mani pārsteidza toronto satiksme. Vismaz tajās pirmajās dienās - ļoti kārtīgi un ātri salīdzinot ar citām lielām pilsētām. Kanādas ziemeļi kļūst kalnaināki un akmeņaināki un zaļāki un kokaināki un vispār - dabiskāki. Ir dažādas upītes, ezeriņi. Kanādieši pērkot laivas - motorenes ar kurām nēsāties no viena ezereņa citā ezereņā. Galu galā nokļūstam tajā vietā kur ir tornis, kurā var uzkāpt un pavērot apkārtni. Šie Kanādas latviešu pārstāvji manuprāt nenormāl iefanoja par šo vietu, bet nu man, kā jau cilvēkam, kura māju no trijām pusēm apņem mežs.. :] Latvija man likās skaistāka un.. mežonīgāka. Nu nepatīk man tas viņu sterilums... :] Pēc tam bija pikniks Ezera malā. Tika ēstas desiņas, sprēgāja Kanādiešu Latvieša melnais humors, par upuri arī es vienbrīd tiku izraudzīts, bet tas vēlāk.. :]] Tā nu paēduši, daži arī nopeldējušies, devāmies atpakaļ uz Toronto. Tur atkal ar Uldi izstaigājām pus"downtown" un priecājušies par vāverēm, kas tiešām pārpludinājušas Toronto, devāmies atkal atpakaļ uz kojām. Ieejot kojās mani gaidīja makten liels pārsteigums. Tā kā logs bija atvērts, un pa to skanēja skaļa mūzika, piegāju paskatīties, kas tur ārpusē notiek. Izrādās - Tusiņš. Kautkāda diskotēka sporta laukumā divās teltīs. NU un tā kā mana istabiņa atrodās otrajā stāvā - mēs dzīvojām pa vienam - katram sava istabiņa - bet nu jā - kautkā paskatos lejā zem loga - apakšā guļ viens. Nu oukei, bij jau tā, ka Toronto bomžošana samērā izplatīta parādība. Nu domāju, ka tur bomzīc guļ. He, a tas gulētājs - pliks.. Nu tas jau interesanti.. Skatos tālāk - izrādās tu nevis viens gulētājs bet veseli divi un pliki abi. Un dzirdu tādas dīvainas skaņas, duetu, soprānu ar tenoru :D tā kā būtu notis, tā kā nebūtu - patskaņi.. :D Nujā - atraduši vietiņu, tieši zem mana loga. Phhhh.. Kādu brītiņu mēģināju saskatīt biezajā krēslā abus mīlētājus, bet tad izdomāj, ka viņi takš man traucē. Atradu, ka man sula - Fantastika - mazliet bij palikusi. Ielēju glāzītē un domāju paskatīties un padzerties reizē, bet nejauši roka paslīdēja un limonādes saturs [ne]netīšām nolīja pār abiem mīlētājiem.... :D

Otrdiena. Atkal tādas pašas brokastis kā iepriekš, riktīgi garšīgas - omlete, desiņa, gaļiņa, kartupelīši, pankūkas, augļi, ņem cik gribi un ko gribi. Brauksim uz Niagāras ūdenskritumu. Apmēram 200 km no Toronto. Ierodamies tur - nenormāls vējš, kurš rodās ūdenim krītot un metot augšup gaisa masas. Stāvot malā var sajust sīkos ūdens pilienus, un liekās, ka pa roku nevis ūdens bet gan roka tirpt sākusi. Divu stundu laikā ir iespēja vai nu paiet zem ūdenskrituma vai arī ar kuģīti iebraukt tajā ūdens un miglas maisījumā ko rada šis brīnišķīgais dabas fenomens. Es izvēlos braukt ar kuģīti. Es atrados turpat kur Džims Kerijs filmā - Dieva vietā.. aaaaarrrghh :D foorshi. Pēc Niagāras apmeklējuma devāmies uz Vīna darītavu. Tur parādīja un apstāstīja [kārtējo reizi] kā darina vīnu. Protasm arī vīna testēšana - un kā tas jādarot pareizi - vispirms jāpaskalo un jāsaskata vīna dzidrums, tad jāpaosta, un tikai tad vinju var garšot. Un jāgaršo esot viņš pa visu muti. No kautkādiem 5 vīniem viens man patikās, visi citi bija tādi nu tādi.. nu negaršo man vīns. iepūt man :P Tad bija pikniks ar pašceptiem pīrāgiem. Braucot atpakaļ palūdzam lai izsviež ārā downtownā pie CN towera. Tas ir augstākais tornis ar augstāko skatu laukumu visā pasaulē. Samaksājam 25 naudiņas un uzbraucam tur augšā. NU skats tā neko.. redzēt var diezgan daudz, uz visām pusēm, ceļi labi izskatās, Ontario Ezera sala un lidosta uz tās.. Ehh.. mēģināšu vēlāk sadabūt bildes un tad ielikšu iekšā..

Trešdiena - Brīvais režīms. Ar Uldi dodamies blandīties pa marketiem un viensīcām, mēģinām atrast kautkā kā iekļūt gaisa dārzos - Tie kanādas debesskrāpjos ļoti izplatīti.. Iekļūstam arī vienā.. ievērtējam toletes, ļoti kārtīgas toletes tajā viesnīcā. Ietusējam arī pa vienu iepirkšanās centru - noskatījos Zirnekļcilvēka cīņu pret Čības cilvēku uz piecām mājas kinozālēm. Vakaraa bija Juventus kora meegjinaajums.. Riktiig inoguris paarvelkos uz kojaam un eju guleet.

Ceturtdiena - Gariigaas muuzikas koncerta kora kopmeegjinaajums. NEKO NEVAR DZIRDEET.. atskan no sopraanu peedeejaam rindaam.. Pazaudēju notis, vēlāk dabūšu no Ķeniņa melno humoru. Sapazīstos ar Milljas tanti un iegūstu sev Kanādas Vecmammu. Kautkā paiet diena un vakarā mums ir Juventus kora koncerts. Pirms koncerta ar Ķeniņu tāds atgadījums - man zālē stāvēja soma, es pats uzkāpu balkonā, pēc tam acerējos un kāpu pakaļ somai, bet Ķeniņš jau nes somu un dod man un saka, ka es aizmirsis esot, Nu es šim saku ka nē - es zinu, kur mana soma ir un ka viņai tur bij jābūt, bet viņš paliek pie sava un viss - es esot aizmirsis. Nu labi.. uztveru kā viņa "joku" Satieku vēl pazīstamus latviešus no Čikāgas. Ar Kanādas vecmammu sarunājam iet rītdien meklēt man zābakus, jo savējos esmu veiksmīgi atstājis ārpus kofera... :] Pēc koncerta cilvēki nāca klāt ar bezmazvai asarām acīs un teica, cik mēs skaisti esam dziedājuši, kautgan bija arī tādi, kas teica, ka soprāni bijuši par skaļu un tautas tērpi nepareizi izšūti.. Bet nu visi esam jau tikai cilvēki ar ambīcijām. Vakarā bija tusiņš Kanādas Latviešu krodziņā "Ein-Stein" Tur bij rakstīts "The Suds" un mēs ar Uldi pievilkām garumzīmi burtam U.

Piektdiena - Atkal ikrīta brokastis, Garīgā koncerta ģenerālmēģinājums, nenormāls slinkums turpināt rakstīt bet vēl palikušas tikai piecas dienas :D Tātad atklāju, ka man vairāk nau nošu. NU lab, jāiet Ķeniņam uzjautāt, vai viņam nau kāds lieks komplekts. Atrodu viņu un jautāju un šis saka - Notis esot atrastas vakardien un kaukas no Juventus kora esot paņēmis, lai meklējot pie soprāniem, tur drošivien jābūt.. Tieši tajā brīdī garām nāk soprāni un viņš nekaunīgi šiem jautā - vai pie viņām nau manas grāmatas.. Phhh.. es no kauna gandrīz zemē ielīdu :D nu lab.. uztvēru pozitīvi.. ierēcu. Bet parādījās tāds kā, nu... nez nemāku pateikt..
Okei, pēc mēģinājuma satieku savu Kanādas vecmammu un mēs dodamies iepirkties - sameklēt man zābakus. Jā, atrodam arī riktīgi lētus sintētiskos zābakus pa 30 naudiņām, un viņa saka ka pirkšot vēl otro pāri, bet nu.. klo es darīšu ar oru pāri zābakiem... nu lab, beigās pielaužu ka nevajag man otru pāri. Viņa man patika. Tā pozitīvā attieksme un tāds - nu respekts pret citiem cilvēkiem, cieņa. Daudziem citiem gan tās pietrūka.. pasaules latviešiem.. :| Līdz ar to arī mans respekts pret viņu pamatīgi cēlās salīdzinājumā ar to pašu :))) Veiksmīgi nopirkuši zābakus mēs devāmies apciemot viņas mazdēlu, kurš strādāja Royal York hotelī aiz viena tirgus galdiņa un iedāvāja apdrošināšanas un dažādus citus ekonomikas servisus. Iepazinos arī ar viņu - Mārtiņš vārdā. Ā, pa ceļam iegājām McDonald`ā un apēdām vistas burgeri un kolu. Ā un vēl, pēc viesnīcas apciemojuma mēs iekāpām vienā restorānā kurā man tika izmaksātas pusdienas - Steiks unv'
arīts kartupelis + salāti un kafija un oficiants savāca kafiju, kuru es nebiju vēl izdzēris.. :| tāds kanādietis vispār... :D Un tad vakarā bija pats Gaŗīgās mūzikas koncerts. Pēc tā bija paredzēta jauniešu balle kādā alus darītavā. Es biju nenormāli pārguris un devos uz kojām, jo nākamais rīts sākās mazliet agrāk.

Sestdiena - Septiņos paredzētās brokastis Tajā pašā hotelī - bet mums tā bija vilšanās - nu mums - tiem, kas bija pieraduši pie koju brangajām brokastīm, jo brokastiis bij viens papliks maffiņš [muffin] un kafija. Un ar to vajadzēja izturēt tagad visas 5 stundas līdz mēģinājuma beigām. Es pat neaceros, kā tas viss beidzās, bet nu fakts kā tāds, ka pēc tam sestdien bija orķestra koncerts un uz to es arī biju, jo man bija brīvbiļete. Ā, laikam es ēdu hotdogus. Tur ir garšīgi hotdogi. Tur var krāmēt visko virsū un sinepes un kečupu un olīves un piparus.. Pēc Orķestra koncerta bija laikam ka lielā Svētku balle tajā pašā Royal Hotel Viesnīcā, kura savulaik ir bijusi augstākā celtne Toronto 1928. gadā. Te nu bija šovs mazliet atkal. Divas zāles - senioriem un jauniešiem. Abās faktiski skanēja vienāda mūzika - divi stili - valsis un polka. Ar Uldi nonācām pie secinājuma ka punk drošvien saknes meklējamas ieksh polkas. Ritms tāds bumcik bumcik ātrs :D NU enīvei mēs bijām pirmie kuri sākām plosīties - mošot - pa deju grīdu. Nu un te atkal bija šovs - 'tie pasaules latvieši uz mums tā skatījās, bet nu iesila laikam arī no mūsu grūstīšanās un moshinga divatā.. :D viena no pirmajām dejotājām kas arī viena iznāca priekšā un sāka kauko līdzīgu čigānu dejām vai latvju tautas vieninieku dejām vai arī baltes... nezinu, neskaloju neko no tā visa īsti. Bet nu eventuāli tas noveda pie tā, ka uzradās arī citi dejotāji, nu jau pāri. Un tajā mirklī, kad Uldis uzgrūdās kādam pavecākam pārim, bet liela auguma, virsū, vīrs kautko naturāli Uldim uzrēca... Sapratām, ka mošingam beigas ir... :] Bet nu jā. MĒS BIJĀM TIE kuri aizsāka kustību deju placī. Pēc tam sekoja divas ne visai veiksmīgas sarunas uzsākšanas ar diviem galdiņiem, pie kuriem sēdēja pāris pasaules latviešu džūlijas... NU totāls ignore, nu labi, nu ne īsti totāls, bet nu vienbrīdi likās, ka es sarunājos ar muguru :DDD Tēma, ko mēģināju izvilkt vispār bija - Vai kāds ir redzējis vai pazīst vai bijis uz Five Iron Frenzy koncertu. Kā par brīnumu un pārsteigumu man, tikai divi no kautkādiem 20 cilvēkiem kam to jautāju, teicās esam šo to dzirdējuši par šo CH grupu. Viena bija St. Andreja mācītāja [priestere], un otrs bija mans kanādas brālis. Sapazinos ar vienu čali no Čikāgas - Imants vārdā. Ar to riktīgi daudz norunāju viskautko. Bijām arī pēc Coke pakaļ ārā. Un kompis man sāk palēnām iebremzēt.. Ap pusdiviem devāmies ar pāris koristiem uz koju pusi.

Svētdiena. Jau septiņos atkal jābūt uz kopmēģinājumu zālē kurā notiks koncerts - Roy Tomhson hallē. Visu dienu līdz pat vieniem mēģinājums. Tā laikā tika atklāta tāda lieta kā - toņa kuplums, piešķirts tam apzīmējums, tonja kupluma vibrato, un tika ziimeeti nolūzuma grafiki... Mēģināts dziedāt drop`ā un push`ā :D Bet nu grūti nenormāli šāda veida korī, kaut gan asara divreiz saskrēja. Sākumā un beigās :] Nu jā - tas gan bija koncerta laikā.. Un mēģinājuma laikā man blakus nosēžās mans mīļais Ķeniņš un kauko akal sāk runāt un vēl uzšauj man ar nošu grāmatiņu pa galvu nu tā pavisam viegli bet nu jā - jocīgi - es atkal par to ierēcu bet moš nevajadzēja :)) nu nezinu. Ā un vēl mēs bijām trīs četri tādi - viens otram blakām - mana vecmamma, Juris, es un Uldis. Kādam priekšā sēdošam soprānam nepatika kā Juventus izrāda cieņu - sitkot kājas pret grīdu. Sākumā viņa mēģināja runāt un protestēt, no kāda meža mēs esam iznākuši, bet beigās saprata, ka neko nevarēs padarīt, tad viņaaiztaisīja ausis lai nedzirdētu mūsu kājas.. ambīcijas? Pēc koncerta bija paredzēta atvadu balle Latviešu centrā. Mēs ar Uldi gājām uz metro, bet netikām - pa ceļam bija viena baznīca - St Andrew. un durvis bija vaļā un es gāju iekšā un Uldis līdzi. Un tur bija kāds jauniešu dievkalpojums, tēma bija laulības un kopdzīve. Kāpēc tas vajadzīgs. Un pēc tam bija svētais vakarēdiens un slavēšanas dziesma. Un pēkšņi man sgribējās pabūt tajā vakarā vienam ar sevi. Un tā sanāca ka no trim lielām ballēm es biju tikai uz vienu. Un īpaši neko daudz nenožēloju. Redzot to vienu faktiski esmu redzējis arī tās pārējās. Devos mājās, pameditēju un jua klāt

Pirmdiena. Diena, kad jālido mājās. Atkal koju kopīgās brokastis. Paēdu un dodos mazliet vēl atgulties. Ap kādiem 10 ceļos vazāties pa pilsētu. Esmu sakravājis čemodānu un vēl tik vajadzīgas kādas mazas dāvanas latviešu draugiem. Domāju saķert vāveres, bet tas izrādās šausmonīgi grūti. Kā jau teicu, Toronto ir pilns ar vāverēm, mēs viņas saucām par Tontoro Bundurukiem. Un izrādījās, ka viņas ēd arī no rokas. Izdevās uzņemt dažas bildes, kuras parādīšu gan jau kautkad. Un laikam jau ka viņiem to vāveru ir tik maz tāpēc, ka viņiem nau ne kaķu ne suņu. Un lai būtu kautkāds līdzsvars, pilsētu ir apsēdušas vāveres. Dodos uz parku un savācu čiekurus. Tos grūti atrast veselus - parasti vāveres jau tos ir pa ap strādājušas. Bet nu šo to atrodu, un esmu gatavs doties mājup.

Kultūras veido viena otru. Un šie 50 gadi darījuši savu gan pasaules latviešiem, gan arī mūsu latviešiem. ir daudz pozitīvu īpašību, kas piemīt pasaules latviešiem, bet tikpat daudz ir ambīciju. Un tur neko nevar padarīt. Latvietis ir un paliek latvietis. Mūžam ar kautko neapmierinātais, nemiernieks, bet tajā pat laikā izturīgais un nelokāmais tautietis. Un katram ir savi trūkumi un vērtības. "Jūsu tautas tērpi ir pilnīgi nepareizi..." teica kāda trimdas latviete. un vēl bija kāda, kas jautāja "Vai jūs no Džuventus?" Latvietim iecietību diezvai iemācīs.