varbuut ir interesanti. bet - saldie teksti. var nelasīt. vairāk domāti personīgām vajadzībām :D
Esmu nonācis pie secinājuma, ka te tomēr IR jāraksta biežāk. Un pamatojums tas ir tāds, ka man drausmīgi paticies palasīt ko rakstīju pirms gada.. un ne tikai pirms gada.. un tad atcerās tādas un šitādas nianses un lietiņas.. un tad ir saldā nostaļģiskā sajūta. tik salda, ka tirpas pār muguru skrien.
Piemēram HLTO. Ziniet kas tas ir? Tas ir hronisks Liepājas Trūkums Organismā. Vispār man vajadzētu iet gulēt, jo rīt sešos uz darbu jāceļās, bet tasnekas.. jāuzraksta kautkas. NU lab. Tātad - vakardien - trešdien uzradās šī tramdošā sajūta, kas man iekš LU sagādāja gan divus parādus, jo es "negāju pa kreisi" jo lai aizietu uz busu, man jāiet pa kreisi, un aizgāju taisni :D Vārdu spēle. Un tā sajūta konkrētajā brīdī.. fantastiska. Paiet garām - bastot.. :D Un iziet tālāk cauri Babītes ciematam.. un saulīte taisni lec, jo ir pulkstenis apmēram astoņi no rīta.. Migla ceļās un šoseja dūc. Smaržo pēc sulīga rudens svaiguma, lapām un mitruma. Vēl nav īsti dzeltens, bet tūlīt būs. Un Šosejas skaņas.. fantastiskās šosejas skaņas un kā tās mašīnas vālē pa Jūrmalas šoseju... fantastika..

Tieši pirms diviem gadiem pirmoreiz aizstopēju uz liepāju. Bija feini, patikās. Neko nezināju, nekādas nojausmas, nekad vēl TIK tālu nebiju stopējis... ak, mana uzpūstā stopētāja slava... ;D Ņerga, ne stopotājs... Bet visādi ir gadījies. un katru reizi savādāk. Un arī šoreiz mani pēc pusstundas ilga stopējiena paņem viens čalīts kurš nodarbojās ar viskautko - sākot ar gaļas mašīnām un beidzot ar celtniecību, aizved līdz saldus bendzīntankam. Pa ceļam klausamies Radio SWH, kur runājās Fredis ar Ufo un Kārlis Leiškalns stāsta, kā pagatavot zivis.. Tas skats.. saule no muguras spīd, vietām ir viss pilnīgā miglā, ka pat priekšējo mašīnu nevar redzēt.. vietām uzbrauc tādā kā kalnā, no kura var redzēt koku galotnes, un apakšā eži pa miglu.. :D Vietām migla vispār nav.. un vienā dīķītī gulbīši galviņas pieliekuši un saliekušies... laikam auksti viņiem.. Un jau esam pie Saldus. Pēc pusstundas stopējiena mani paņem kāda dāma, kas brauc uz Liepāju, Andreja aptieku prezentēt pamperus. Sarunāju ar viņu, ka viņa mani paņems atpakaļceļā ap kādiem trijiem pie tās pašas aptiekas. Vienā ziņā - žēl, gribēju izjust to stopējuma prieku arī lidojot atpakaļ. Bet nu labi. Būšu vismaz rīgā laicīgi, jo vakarā vēl viskautkas darāms. Tā nu runādamies šo un to nokļūstam ap pus12 Liepājā. Palīdzēju viņai izkrauties un atrast to aptieku, un devos savās gaitās. Viens pats liepājā. Atkal. Superīgi. Sajūtas mijās viena ar otru, priecīgas atmiņas nomaina sāpīgās, un atkal priecīgās, tāda sajūtu harmonija, kuru tik vienkārši nevar iegūt un izjust. Gribās iet, kliegt, dziedāt, dejot, priecāties, vārtīties lapu kaudzē, skriet un vēl nezkodarīt... Tā sajūtu gamma... ak... viens liels - WIIIII :D

Senn nebija teikts šis divu burtu vārds.

Gribējās mazliet atcerēties to pašu pirmo reizi, kad Madaras jaunkundze bija mans Liepājas gids, tāpēc aizdevos uz jūru. Ā, vēl viena lieta - es gribēju Liepāju atvest arī Anetei, tāpēc gar jūras krastu salasīju dzintariņus. Savādi, jo to es darīju arī toreiz sen sen atpakaļ :D Bet toreiz es smiltis kabatās nebēru un nevedu uz Rīgu... tante tramvajā dusmojās, ka man no kabatas bira smiltis laukā.. prasīja, vai mani nebarojot.. un palūdza izkompostrēt biļeti.. Pavazājos gar jūru, ap krokodīlu, kur sen sen atpakaļ satiku jūrnieku. Šoreiz jūrnieka tur vairs nebija... laikam jūrā aizbraucis. Atcerējos arī šī gada baptistu dziesmu svētkus un to, ko es sadarīju pirms jauniešu konča un to - ko jauniešu konča laikā. Uznāca skumja.. bāc.. kāpēc bija tā un ne savādāk.. tik tālu tiku un citus biju dabūjis... un man pašam šitā paiet secen tas viss... Tad devos uz stadiona pusi. Atkal uzzibsnīja atmiņas par pagājušo Liepājas braucienu, kurā bijām mēs ar sandi. Nakts stopu cauri liepājai... ai, tas ar vesela stāsta vērts... :D NU kāpēc es to nerakstu...
Un atcerējos "Sūdmali":D Tā nu aizdevos pa dzintaru ielu uz priekšu un atradu Liepājas Morgu. Tam tikai vieni vārti, bet teritorija ta liela.. gāju līdz galam, tur citi vārti, bet ciet.. Nu atpakaļ iet negribējās, tāpēc kāpu un lecu pāri tiem. Otrā pusē tante atkal. Bet cita. Tā - "ak mans Dievs Tēvs debesīs.." pārmet krustu un skatās lielām acīm uz mani... Aizstaigāju līdz jūrai atkal un paēdu. Mazliet nosalu, bet tas jau nekas. Devos atpakaļ uz XL Salu, kur domāju pastaigāt un sasildīties, bet tieši zvanīja pigoznis un aicināja ēst salātus pie omas, kuras nebija mājās. Tā nu aizdevos ar tramvaju līdz Kurzemes lielveikalam, kurš atkal uzsita atmiņu par Anetīc saules apdegumiem un Dzintara pretapdegumu krēma iegādi.. Satiku Ingu un devāmies pie viņas omes dzīvoklī ēst kafiju un dzert salātus no olas un tomātiem. īmō parunājām un bija jauka sadraudzība, apmēram stundas garumā, un bija jau pulkstens bez minūtēm daudzām trīs, un devos uz aptieku. Nokļūstu līdz aptiekai, bet tur tante jau prom ar visiem pamperiem... uz ielas gan man kāds pīpināja, bet es jau biju pārāk iecentrējies uz to, ka tantei jābūt veikalā, un ja nav veikalā, tad jāskrien skatīties uz autostāvvietu, vai nav jau prom... Bija jau prom... bet nu trakums... pulkstens ir ap trīs. un man jābūt septiņos āģī, koris jāvada pirmo stundu... sabaidījos un devos uz tramvaju. braucu līdz galam un vairāk nebija nostaļģiskās sajūtas, bija atgriezies pienākuma apziņa.

Izrādās, ka nospiežot mušu starp pirkstiem, paliek slapš.

Pie dzelzsceļa sāku stopēt un gāju raitā solī uz priekšu. Nokļuvu līdz pat bendzīntankam Statoil, kur apstājos un stopēju pavisam vienkārši. Ar plakātu. Un pēc kādas pusstundas apstājās vāģis Iveco, un tur iekšā šoferīc, kuram jautāju - Vai līdz Rīgai brauksiet? Šis man atbild - es po latviski nerunaju i nesaprotu. NU labi, man mazliet neērti, zinot to cik "labi" es po russki govorju.. Bet nu ladna. Pojehalji. Kuda vi jegjitji? V rige? Da. Spasibo vam. Un šis uzliek pamatīgo TUc-tuC krievu muzonu, kur viena dziesma pamatīgi iespiedās atmiņā - bērna rauda kā sampls, kurš pēc tam tiek apstrādāts, papildus ir arī bērna kliedzieni (zīdaiņa) un vēl apakšā viens krievs ķipa dzied.. ņjekriči, ņekriči, Baju baj, baju-baj... un fonā vēl kautkādas dāmas daudzbalsīgā korī dzied to pašu... Tā nu šādā veidā līdz saldum nonācām. Mazliet pirms saldus šoferīts izkāpa svešā ābelē savākt ābolus ar svinu protams, jo ceļa malā apdūmojušie āboli bij.

Man garšo cieti bumbieri!!!

Pie saldus šim izbeidzās ko klausīties, un tāpēc šis sāka ar mani sarunāties. Kuda ti jedjish? Liepaju. Čto ti ģelaješ v ljepaje? Uču. Gģe ti živjoš? s radjitjeljami. Kčem ti živjoš? Babite. Un tā tālāk... ko studēju, kurā kursā, ko dara vecāki... un visiem kautkādas viena divu vārdu atbildes. tad viņš saprata, ka nav jēga ar mani runāt un ieslēdza radio. Vispār laikam būs jāiemācās tās valodas. Bet auto vidējais ātrums bija apmēram 80 km/h.
Un 18:40 es biju āģī un meklēju notis korim... :D Atnāca uz mēģi arī Anetīc un tad nu pirmo mēģa laiku vadīju es, mocīju kori, kamēr Inta atnāca, un tad ar Anetīc laidāmies uz Depo. Kas notika tālāk, nav interesanti. Šim rakstam NAV.

Bet sajūtas un atmiņas... nav iespējams uzrakstīt un izteikt. Zinu tikai to, ka rozā lietus un saule - tā ir varavīksne, kas ir krāsaina. Tāpat kā dzīve. jo dzīvē ir saulainie brīži, asaru lietus brīži, un tikai tā veidojās varavīksne, dzīve krāsojās... gluži kā tajā dziesmā... un, jā.. Lai arī tur tālumā nekas nav vairāk tā kā bijis (būs savādāk/ir savādāk), es tikuntā nenormāli esmu iemīlējis šo skaisto ceļu uz turieni un pašu Turieni.