es vēlos, bet vai man vajag? to zina tikai Dievs!
visumā ir ok :]
tikai reizēm tā - vientuļi.

Paradoksāli - man ir tik daudz labu draugu, tiešām Dievs svētījis mani ar draugiem, bet cilvēks jau tāds ir - vienmēr gribās vēl kautko - labāku, bet vai viņam tajā brīdī to vajag?

Es zinu, ka gan jau pienāks tas īstais brīdis, kad ieraudzīšu viņu, bet reizēm uznāk ilgas pēc cilvēciņa, kuram dāvināt īpašu uzmanību, vērību un mīlestību. es gribu atkal iemīlēties. Tā pamatīgi, dziļi, ar visu savu sirdi 110% lai tad, ja gadījumā atkal būtu šķiršanās, es kārtējoreiz apjaustu mīlestības milzīgi lielo spēku. Es gribu izaicināt mīlestību atkal!

Bet..

Vai tas ir normāli, ka es apzinos, ka spētu iemīlēt kādus noteiktus konkrētus cilvēkus? Vai tas būs no sirds? Ar prātu es saprotu, ka spēšu, bet ko es saprotu no sirds? Varbūt vienkārši jāmēģina un tad jau redzēs kas tur no tā visa sanāks? Jā, Tev, Tev un arī Tev ir iespēja (nu protams arī Tev) kļūt par manu draudzeni, bet vai Tu to vēlies? Tu esi kristiete, spēcīga Dievā, pietiekami saproti no mūzikas.. pietiekami izturīga un ekstrēma priekš manis.. būsi mana draudzene? Ilgojos Tevis, pikoties, sniegavīrus celt, kino šausmenes skatīties, braukt slēpot, stopoties, klausīties končus, sēņot, staigāt pa molu, kāpt tornī un darīt visādas citādas trakas lietas, bet galvenais - kopīgi lūgt, domāt par Dievu, slavēt un priecāties Dievā... Vai esi tam gatava? Dod man kādu zīmi rīkoties

un tā tālāk..
Jā - tā es gribētu -

es vēlos, bet vai man vajag? to zina tikai Dievs!