āboļu ābelē Ieva ar ābolu
vienīgā pagalma ābele spēj manī izraisīt tik lieliskas sajūtas.
rāops un kāpu līdz otrā stāva logu augstumiem, vaigos vēja sārtums, uz rokas spainis un sniedzos pēc āboļiem.
tētis saka- kāp droši, ja jau mani tas zars izturēja, tad jau tu..(un nosmaida)
pašā galotnē pilns ar sārtajiem, bet netiek klāt.
gribas augstāk un augstāk, kā tad, kad biju maziņa, bez trepēm un citiem palīglīdzekļiem tiku līdz pašai augšai un tad tur sēdēju un lūkojos apkārt.

man patīk lasīt āboļus tieši no zara.
degunā tā smarža un uz ādas ābeļzaru krikumi.

un tagad mamma taisa pusdienas un man ir tāda debešķīga bērnības sajūta.
tik labi.