īo ([info]iio) rakstīja,
@ 2012-03-09 22:19:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:David Sylvian - Let The Happiness In
Entry tags:fotoarhīvs

istaba 2005


man šķiet, ka fotogrāfijā, kas fotografēta uz krāsainās filmas, varētu būt attēlots jebkas, un tik un tā fotogrāfija būtu baudāma. attēlojums pats par sevi ir bagāts un dziļš, gribētos teikt - mīksts. tādēļ es agrāk fotografēju kaut kādus nenozīmīgus fragmentus un priekšmetus, lai noķertu tā brīža gaismu, sajūtu un atmosfēru. fotopasniedzējs to nosauca par filmas šķērdēšanu, un tajā brīdī es sapratu, ka jā, tiešām, tas, ko es bildēju ir nenozīmīgi, nevienam citam neko neizsakoši manas dzīves sīkumi. bet kas tad vispār ir nozīmīgs? kas tad ir fotografēšanas vērts? pasniedzēja teiktais mani tā traumēja, ka neesmu vairs ar tādu pirmatnēju prieku fotografējusi jau gadiem. tikai tik daudz toreiz, lai dabūtu savus kredītpunktus. kopš tā laika baidos attēlā notvert kaut ko nesvarīgu, nenozīmīgu.



(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]paralellograms
2012-03-10 01:13 (saite)
nozīmīgs ir tāds, kam var atrast nozīmi.

šajā fotogrāfijā redzu stūrus - redzu ceļgalu, palodzi un grāmatas stūri. šķautnes un locījumi. tas ir tik asociatīvi bagāti. un tas nav mazsvarīgi. nozīme ir. un meklēšana kā prieks.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]paralellograms
2012-03-10 01:16 (saite)
bet varbūt tā ir nevis palodze, bet kādas mēbeles daļa. un ir tad te dzīvās un nedzīvās dabas satikšanās un gaisma. un viss ir tik reflektējoši. bet, jā, dažkārt kādi ievainojumi (kāda vērtējums saasinātā situācijā) ir neatgriezeniski.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?