man šķiet, ka fotogrāfijā, kas fotografēta uz krāsainās filmas, varētu būt attēlots jebkas, un tik un tā fotogrāfija būtu baudāma. attēlojums pats par sevi ir bagāts un dziļš, gribētos teikt - mīksts. tādēļ es agrāk fotografēju kaut kādus nenozīmīgus fragmentus un priekšmetus, lai noķertu tā brīža gaismu, sajūtu un atmosfēru. fotopasniedzējs to nosauca par filmas šķērdēšanu, un tajā brīdī es sapratu, ka jā, tiešām, tas, ko es bildēju ir nenozīmīgi, nevienam citam neko neizsakoši manas dzīves sīkumi. bet kas tad vispār ir nozīmīgs? kas tad ir fotografēšanas vērts? pasniedzēja teiktais mani tā traumēja, ka neesmu vairs ar tādu pirmatnēju prieku fotografējusi jau gadiem. tikai tik daudz toreiz, lai dabūtu savus kredītpunktus. kopš tā laika baidos attēlā notvert kaut ko nesvarīgu, nenozīmīgu.