īo's friends

VID pieblīvētās tabuliņas un ciparu virknes atslēdz manas smadzenes un ieslēdz totālu izmisumu. es skatos uz to visu kā svešvalodu, citplanētu, un es nezinu, kur lai to valodu iemācās, un es arī TIK ļoti negribu! es jūtu fizisku pretestību, man tas šķiet nepareizi un pretīgi. to vajadzēja mācīt skolā. paldies mammai, kura manu izmisuma smieklu pavadīta spēj tur kaut ko ieraudzīt un uztvert un man palīdzēt.

es nemāku gulēt. aizmiegu tādā pozā, ka divas dienas nevaru bez kunkstiem vairs pagriezt galvu. pie vainas gan laikam ir pārāk plānais spilvens. es gribu senās ēģiptes koka spilvenu, galvas novietni. kam lai pasūta? kaut ko šādu.

sapnī ar M un P bijām kādā pagrabā ar koka grīdu. telpas vidū grīda bija uzplēsta, un tajā bija kanalizācijas lūka. P teica, ka zem lūkas ir elle, un ka mēs varot parunāties ar pašu nelabo, ja noceļam vāku. nocēlām vāku un runājām ar sātanu. sākumā viņš atbildēja baisā dēmonu valodā, bet pēc tam pārgāja uz valodu, ko es sapnī sapratu, bet kas nebija ne latviešu, ne angļu, bet izklausījās baisa tāpat. balss tāda, kādu iztēlojos dievu balsis – pamatīga, dziļa, doba, ar atbalsi, drusku tāda graudaina, smilšaina, it kā viņa balss saites būtu no akmens, it kā tur basā runātu tektoniskās plātnes. līdz ar katru izteikto vārdu no atveres iznāca tāds kā elles karstums vai sātana elpa, un versme sašķobīja gaisu, viss caur to uzlūkotais izliecās un vibrēja. neatceros, ko mēs vaicājām un ko mums atbildēja, bet tas bija ārprātīgi baisi un mazliet vilinoši vienlaikus. mēs nevarējām saņemties ielūkoties caurumā. no malas lūkojoties šķita, ka tur ir mēma, matēta, bezgalīga tumsa, kura mūs sevī ieraus, ja lūkosimies ne no malas, bet aci pret aci. un ja nu tas, ar ko mēs runājām, arī bija visa šī bezgalīgā tumsa?