Ir viena no tām dienām, kad atkal es staigāju apkārt kā zombijs. Negulējusi. Bet ar paralēļu sajūtu. Ir jāstrādā, bet pilnīgi nejauši ieblandījos grāmatnīcā (kā vienmēr). Apmaldījos starp burtiem un mieru, nokavēju darbu.

Diena, kad eju pa ielu, skatos debesīs, man neeksistē ne zaļš, ne sarkans uz krustojumu apmalēm.
Kad nesaku ne balts, ne melns par krāsām, bet saku apaļš un pūkains.
Kad nav sāls vai cukurs, bet ir krustenisks un smaržīgs.

Ja ar mani šodien runā.
Nedusmo, ka es kā pa sapņiem dzīvojos. Kā pa pasauļu paaudzēm uz priekšu un atpakaļu.
Nebaidies.
Iedod man tikai pogas un krāsu spalviņas.
Ja nav tā, tad iedod man sevi vai savu smaidu. Es Tev piecus atpakaļ!