šeit, kur valda absolūts miers.
kur palagus žāvē svaigā gaisā un tie smaržo pēc tīrības un brīvības.
šeit, kur mamma tev pasniedz opiša vāktu ozolmizu tēju, kad veselība saniķojusies.
kur nekrāc kaimiņš, negrab tramvaji un ir abolūts, kluss miers.
un negribas domāt par rīgas bāriem, lielo un bezjēdzīgo naudu, kuru tur jāatstāj tieši tikpat bezjēdzīgu mērķu dēļ. absolūti nekāda labuma.



laukos cilvēkiem ir 10x mazāk spriedzes. tev neviens neuzliek par pienākumu ģērbties un iztaisīties nezinkādam. nevajag jaunās oranžās superneērtās kurpītes pieskaņot pie bruļiku somiņas ar maiciņas garuma kleitu un klumburēt pa bruģi starp siekalainiem pretīgiem ārzemniekiem. vari būt pavisam tāds un patiess, kāds esi. smieties ar draugiem ar izpūrušiem matiem vakardienas tkreklā bez iespaidīgas meikap kārtas.
tieši tāpēc man patīk tās pļavas, kur vasarās dzīvojamies pilnīgā mežonītī, jo tur ir dabiskums.