par mīlestību
tieši izmisuma, baiļu, slimību situācijās- tad, kad mēs esam vāji, tad, kad mums nekas nepieder- tieši tad uzpeld un tiek novērtēti īstie cilvēki. kas ir nesvatīgi un patiesi- mana blondā draudzene un ģimene. piezvanīja pat brālis.

es neesmu no tiem, kas saka uķi puķi. kas mīļo savas draudzenes un saka tuvajiem, ka viņus mīl, bet ja vajag- es cīnos ar ragiem un nagiem par tiem, kuriem mīlu (jā, arī burtiski- dodot pa seju..)
un es ļoti daudz esmu kļūdījusies. lietu daļu arī es nožēloju, taču es centos kaut ko tur labot- ar tādiem līdzekļiem, ar kādiem mācēju- tie izrādās nepareizi. ar līdzekļiem, kuros pielietojot pazaudēju savu cieņu citu acīs. ar kuriem es pazemoju sevi. un es sev apsolu, tiešām apsolu- NEKAD es vīrieša dēļ tā neraudāšu, nekritīšu tik zemu. un tā jau ir- sasiets ir sasiets. tas vairāk nav gluds..
es esmu idiņa, jo gandrīz tiešām nodarīju sev pāri. ļoti pāri. sadzēros tās tizlās zāles un atceros pamatenē, kad tā jau reiz izdarīju- to sajūtu. palika kauns no sevis. kauns, ka nevaru nostāvēt, padomāt un parunāt. par laimi mani aizveda taksī, ļāva raudāt, nesakarīgi runāt un es iemigu.
vienu gan es zinu- un tas man sāp ļoti- es neesmu ne ļauna, ne mauka, ne arī kuce. es vienkārši kļūdos. un tie, kas ir bijuši labi pret manīm- jā, viņi dabū diemžēl ciest, jo ir vistuvākie- bet krīžu un citās situācijās- es nekad nepiekāsīšu savējo.
man arī sāp. un visas sāpes es turu sevī iekšā tik ilgi un tik dziļi, ka tās pārvēršas nopietnās slimības. parīt aiziešu pie ārsta un beidzot sākšu dzert zāles. jo galu galā, lai kāds izdzimums es būtu- es tiešām gribu pāris mazus bērneļus, māju un mieru sirsiņā.