ieva ([info]ignor_shh) rakstīja,
@ 2008-11-16 18:42:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
tas vakar bija TIK šausmīgi. tas bija vnk pretīgi. un tā nu es sēdēju tur uz grīdas, raudāju, runāju ar viņu mazliet un man pa galvu jaucās doma "tā tas sākas. pēc mēneša mēs jau būsim šķīrušies." varbūt tā nebūs. mēs pat visu tomēr izrunājām, bet tik un tā. tā doma. un tad vienā brīdī es sapratu, ka es raudu nevis par situāciju, kas bija tobrīd, bet tieši par šo domu.

un sajūta, ka tu gribi kādam piezvanīt, tu tiešām gribi, bet nevari, jo nekas fuckin nenotiek. arrrrr. vakar tiešām bija gandrīz vai dīvainākā palikšana pa nakti ever. labi, ka viņš naizgāja, es caur asarām sevi iztīriju, bet no otras puses...


piedod, piedod, piedod, piedod..



kā tev iet?


(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]bilberry
2009-01-05 16:21 (saite)
ja vien es būtu šajā datumā kārtīgi sapratusi un apzinājusies, ka arī mēs nebūsim vairs kopā pēc mēneša, tad es noteikti ar raudātu no tās domas. Bet es ticēju un cerēju un izbaudīju. Bet raudāju es savā dzimšanas dienā, kad sēdējām Baltvillā abi uz paklājiņa divatā, es raudāju ļoti, ļoti un viņš teica : "Ei, Mazais, nu lūdzu nevajag tā. Viss būs labi.. " un man samīļoja.. mhh.. tik grūti. un nākamajā rītā skatījāmies viens otram acīs, tā vienkārši bez vārdiem, mēs tā parasti darījām un smaidījām.. šoreiz skatos un ieraugu asaras viņa acīs. Es visu jau biju izraudājusi uz to mirkli, biju mierīga, taču tā bija dīvaina sajūta, redzot viņu raudam.

ps: tik līdzīgi emocionāli jutos.

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?