tas vakar bija TIK šausmīgi. tas bija vnk pretīgi. un tā nu es sēdēju tur uz grīdas, raudāju, runāju ar viņu mazliet un man pa galvu jaucās doma "tā tas sākas. pēc mēneša mēs jau būsim šķīrušies." varbūt tā nebūs. mēs pat visu tomēr izrunājām, bet tik un tā. tā doma. un tad vienā brīdī es sapratu, ka es raudu nevis par situāciju, kas bija tobrīd, bet tieši par šo domu.

un sajūta, ka tu gribi kādam piezvanīt, tu tiešām gribi, bet nevari, jo nekas fuckin nenotiek. arrrrr. vakar tiešām bija gandrīz vai dīvainākā palikšana pa nakti ever. labi, ka viņš naizgāja, es caur asarām sevi iztīriju, bet no otras puses...


piedod, piedod, piedod, piedod..



kā tev iet?